Raunas viduslaiku pils ir vienas no visapjomīgākajām un labāk saglabātajām pilsdrupām Latvijā. Precīzs pils celšanas datums nav zināms, taču no Rīgas arhibīskapa Johannesa IV no Cintenes rakstītiem avotiem secināms, ka tas noticis 14. gadsimta sešdesmitajos gados un izmantota kā viena no galvenajām Rīgas arhibīskapa un viņa svītas uzturēšanās rezidencēm, kuru apmeklēja visos gadalaikos neregulārās vizītēs.
Par mūra pils arhitektūru viduslaikos ir zināmas vien dažas detaļas, jo tā vairākkārt pārbūvēta un lielākā daļa no sākotnējās apbūves vairs nav redzama. Raunas pils celta pakāpeniski, sākumā izbūvējot kastelas tipa būves ārsienas. Tas nozīmē, ka sākotnēji pils celta kā nocietinājums, kuram ir četras mūra sienas, kuru iekšpusē varēja būt izvietotas pagaidu celtnes no koka.
Sākoties Livonijas karam 1558. gadā, pils būtiski necieta, jo, pateicoties runām, kas bija izplatījušās par Krievijas kņaza Ivana IV nežēlību, Krievijas kņazistes karaspēks to ieņēma bez cīņas. Arī 16. gadsimta beigās, kā liecina 1582. gada revīzija, pils vēl bija labā stāvoklī – bija saglabājušās visas celtnes. Lielākos postījumus Raunas mūra pilij nodarīja Polijas – Lietuvas konflikts ar Zviedrijas karalisti 17. gadsimta sākumā un vidū. Pēc pēdējā konflikta Zviedru pārvalde pili vairs neatjaunoja un tā zaudēja savu nozīmi kā cietoksnis. 1683.gadā tika izdota pavēle likvidēt tās nocietinājumus – tika uzspridzināti priekšpils nocietinājumu posmi un starp tiem izveidotie aizsardzības torņi.
Pils pagalms veidots gareni izstiepta taisnstūra formā. Tā platums ir 11 metri un garums 37 metri. Pils pagalmā varēja nokļūt pa pils pagalma vārtiem. Ienākot pagalmā, pie pretējās sienas un sienām abās pusēs bija izveidotas akmens galerijas. Akmens galerijas bija āra gaitenis, kas izbūvēts otrā stāva līmenī, no kura varēja nokļūt pils otrā stāva telpās. Zem galerijas bija izvietotas ieejas pils pirmajā stāvā, kur atradās saimniecības telpas un ieejas pils pagrabos. Pagalmu klāja vidēja lieluma akmeņu veidots bruģa segums, kurā joprojām saskatāmas no slīpiem akmeņiem liktas ūdens notekas vietas.
Raunas muižas aizsākumi saistāmi ar Raunas pili. Raunas pils celta 14. gadsimtā un visu viduslaiku periodu tā bija viena no Rīgas arhibīskapa uzturēšanās vietām. Blakus Raunas pilij 16. gadsimta sākumā izveidojās Raunas muiža, kas kļuva par Raunas apdzīvotās vietas galveno kultūrvides elementu pēc pils. Mainoties politiskajai situācijai, mainījās arī Raunas muižas īpašnieki. Vairāku īpašnieku maiņas rezultātā, 19. gadsimta sākumā tā nonāca Rīgas baņķiera Bernharda Kristiana Kleina īpašumā, kur viņš kopā ar tirgotāju Cukerbergeru atvēra cukura manufaktūru jeb fabriku, bet Baižkalna muižā papīra manufaktūru, kur ražoja papīru cukura iesaiņošanai. 1821. gadā cukurfabrika bankrotēja un B. K. Kleins izdarīja pašnāvību. 1821. gadā Raunas pilsmuižu par 168 800 rubļiem iegādājās Ādolfs Heinrihs fon Vulfs (1765 – 1843). Fon Vulfs bija viens no bagātākajiem Vidzemes guberņas muižniekiem. Viņam piederēja 25 muižas.
Neilgu laiku Raunas muižā saimniekojis arī Ādolfa Heinriha fon Vulfa dēls Aleksandrs fon Vulfs (1802 – 1832). Leģenda vēsta, ka 1832. gadā Cēsīs notikusi Vidzemes muižniecības balle, kuras laikā Aleksandram fon Vulfam izcēlies konflikts ar Dzērbenes muižas īpašnieku, virsleitnantu Gotlību Veisensteinu. Aleksandrs izsmējis Veisensteinu par to, ka virsleitnants neprecas un viņa cilts ir ceļā uz iznīcību, kā rezultatā fon Vulfu izaicināja uz dueli ar pistolēm. 24. novembrī netālu no Dzērbenes pils notika duelis, kura laikā abi dalībnieki tika ievainoti. Veisensteins mira pa ceļam uz Dzērbeni, savukārt, fon Vulfs tika aizvests uz Raunu, kur viņš mira no gūtajiem ievainojumiem 1832. gada 6. decembrī.
No 1906. līdz 1910. gadam fon Vulfu ģimene Raunas muižu pārdeva Krievijas zemnieku agrārbankai, kura to iegādājās par 180 000 rubļiem. Drīz pēc Latvijas republikas dibināšanas tika īstenota agrārā reforma, kā rezultātā bijušās muižu zemes, ēkas un inventārs tika ieskaitītas Valsts zemes fondā un sadalītas bezzemniekiem un sīkzemniekiem.
Līdz ar Raunas muižas attīstību, pilsdrupu pamešanu, tuvākajā teritorijā ap Raunas muižu tika veidots park, izmantojot gan Raunas reljefa priekšrocības, gan iekļaujot parka teritorijā arī pilsdrupas. Raunas parks saistīts arī ar 1905. gada revolūcijas notikumiem un te atrodama piemiņas vieta 1905. gada revolūcijā nošautajiem revolucionāriem. 1905. gada revolūcija skāra arī Raunas pagastu. Raunā izveidojās Tautas sapulce, kurā tika pieprasīta vietējo jautājumu pastāvīgāka izlemšana, kā arī aktīvi darbojās vietējie revolucionāri, kuru organizētie mītiņi bija plaši apmeklēti.
Precīzs Raunas baznīcas celšanas gads nav zināms. Pirmo reizi rakstītajos vēstures avotos Raunas baznīca pieminēta 1457. gadā.
Kopš uzcelšanas Raunas baznīcas izskats krietni mainījies un tā piedzīvojusi vairākas nopostīšanas un pārbūves. Tā cietusi gan Livonijas kara laikā, gan Zviedru-poļu kara laikā, katru reizi baznīcu atjaunojot. Zināms, ka 1613. gadā baznīcai nav bijis jumta un tā atjaunota tikai 1636. gadā. 1691. gada baznīcas vizitācijas jeb pārbaudes protokolā minēts, ka Raunas baznīcas jumts klāts ar plakaniem kārniņiem, baznīcas grīdu klāj māla klons.
1702. gadā Krievijas impērijas karaspēks Šeremetjeva vadībā nodedzināja Raunas baznīcu, kā arī 1724.gada baznīcas vizitācijas protokolā minēts, ka baznīca sabrukusi. 1736. gadā atjaunoja baznīcas torni un tas ieguva baroka stila formas, šādā izskatā saglabājoties līdz mūsdienām.
Laika gaitā Raunas baznīca piedzīvojusi būtiskas pārbūves. 1793.-1794. gadā baznīcai piebūvēts ģērbkambaris. 1803. – 1804. gadā baznīca piedzīvoja vērienīgāko pārbūvi tās vēsturē – baznīcas dienvidu pusē tika izlauzta siena un baznīcai piebūvēta klāt vēl viena daļa, kur šobrīd ir baznīcas galvenā ieeja, kā arī baznīcas altāris pārcelts no austrumu gala uz ziemeļu sienu. Tas veikts, lai baznīcu paplašinātu, jo 18. gadsimta beigās Raunas draudzē oficiāli bija 10 tūkstoši draudzes locekļu.
Pēc Otrā pasaules kara, par spīti padomju ideoloģijai un ierobežojumiem, Raunas draudze turpināja darboties. Baznīcā notika dievkalpojumi, tika svinēti svētki, laulāti pāri, kristīti bērni. Vēl līdz pat 20. gadsimta 50. gadu beigām Raunas baznīcā notika arī svinīga jauno draudzes locekļu iesvētīšana. 1972. gadā Raunas baznīcā tika svinēta Raunas baznīcas 710 gadu jubileja. Pateicoties Raunas draudzes mācītāju, draudzes priekšnieku un locekļu saprātīgumam, Raunas baznīca un tās kultūrvēsturiskai mantojums tika nosargāts, paglābjot baznīcu no likteņa, ko padomju gados piedzīvoja citas baznīcas. 1991. gada janvārī Raunas baznīca bija tā vieta, no kurienes Raunas pagasta barikāžu dalībnieki devās uz Rīgu, uz barikādēm. Pirms izbraukšanas Raunas draudzes mācītājs noturēja dievvārdus un svētīja aizbraucējus.
Biedrības nama atklāšana notika 1911. gada 1. un 2. janvārī, un tā iesvētīšanu veica Raunas draudzes mācītājs. Biedrības namā bija paredzētas telpas biedrības vajadzībām, Raunas Krāj-aizdevu sabiedrībai, kā arī bufetei, biedrības veikalam un divas zāles sarīkojumiem.
Doma par biedrības nama celtniecību Raunas lauksaimniecības biedrībai radās jau krietni pirms 1911. gada. Savā biedru sapulcē 1900. gada 26. novembrī Raunas lauksaimniecības biedrība nolēma celt staltu namu Raunas centrā, izvēlot trīs priekšstāvjus no biedru rindām, kuriem uzdeva vest sarunas par zemes pirkšanu, veikt būves plānošanas darbus un nepieciešamos aprēķinus. Pie līdzīgām domām bija nonākusi arī Raunas Krāj-aizdevu kase jeb sabiedrība. 1908. gada 27. novembrī Raunas lauksaimniecības biedrībai izdevās nopirkt 674,2 m2 lielu zemes gabalu pašā Raunas centrā par 1300 rubļiem no Raunas pagasta valdes, ar noteikumu, ka lauksaimniecības biedrība uz minētā gabala var likumīgi tirgoties, rīkot saviesīgus pasākumus un veikt nepieciešamos būvdarbus, taču nedrīkst zemes gabalu pārdot.
Padomju gados Raunas Lauksaimniecības biedrības nams kļuva par Raunas kultūras namu. Kultūras dzīve Raunā bija bagāta, te notika balles, koncerti, pasākumi, piemiņas vakari, lekcijas, izstādes un citi pasākumi.
20. gadsimta. 80. gados arvien aktuālāks kļuva Raunas kultūras nama remonta jautājums. Mainījās laiki, un kultūras nams tā arī nesagaidīja savu atjaunošanu. 20.gs. 90. gadu sākumā tas nonāca Raunas pagasta padomes īpašumā, kura to nodeva privatizācijai. Ēka nonāca Kalēju ģimenes īpašumā, kura šeit ierīkoja veikalus. Lauksaimniecības biedrības nams jeb Raunas kultūras nams ir viens no Raunas vēsturiskā centra galvenajiem un izteiksmīgākajiem akcentiem.
Raunas Brīvības pieminekļa pirmsākumi meklējami 1929. gada 21. augustā, kad Cēsu pilsētas galva un Cēsu apriņķa priekšnieks uz apspriedi saaicināja redzamākos Raunas pagasta sabiedriskos darbiniekus, aicinot godināt brīvības iegūšanu un celt pieminekli Raunā.
1929. gada 13. oktobrī tika sasaukta sapulce, kurā piedalījās dažādu Raunas sabiedrisko organizāciju pārstāvji, izveidojot Raunas un apkārtnes atbrīvošanas pieminekļa komiteju.
Sarežģītākais un laikietilpīgākais komitejas uzdevums bija pieminekļa celtniecībai nepieciešamo naudas līdzekļu vākšana. Tika vākti ziedojumi, rīkoti bazāri, loterijas, sarīkojumi, teātra izrādes, kā arī izsūtīti personīgi aicinājumi dažādām organizācijām – ziedot lielākas naudas summas.
Piemineklim derīgu akmeni atrada apmēram 4 km no Raunas centra, netālu no Lorenčiem. Smago akmeņu pārvietošana uz Raunu bija grūts uzdevums. Tikmēr komiteja strādāja arī pie pieminekļa laukuma izveides. 1932. gada pavasarī komiteja noorganizēja piemiņas ozolu alejas stādīšanu pieminekļa laukumā. Katrs iestādītais ozols ir piemiņa kādam Brīvības cīņās bojā gājušam Raunas draudzes loceklim. Zem katra iestādītā ozola ieraka pudeli ar bojā gājušā karavīra vārdu un īsiem biogrāfiskiem datiem.
1932. gada 19. jūlijā notika svinīgs pieminekļa pamatakmens likšanas pasākums. Pieminekļa pamati ierakti apmēram 10 pēdu dziļumā, kopā ar svinīgi parakstītu aktu, monētām, laikrakstiem un citiem priekšmetiem.
1933. gada 20. augustā notika Raunas Brīvības pieminekļa atklāšanas svētki. Pēc pieminekļa atklāšanas, tas kļuva par vienu no Raunas sabiedriskās un kultūras dzīves centriem un Raunas simboliem. Visi lielākie Raunas pagasta svētki un notikumi līdz pat 1940. gadam tika organizēti pie Brīvības pieminekļa.
Padomju gados Raunas Brīvības piemineklis tika saglabāts, taču iznīcināts tika uz pieminekļa esošais uzraksts “Dievs, svēti Latviju”. Šajā laikā pasākumi pie pieminekļa nenotika, tā teritorija bija aizaugusi ar krūmiem. Neskatoties uz to, ka pasākumi pie pieminekļa netika rīkoti, piemineklis ir redzams ļoti daudzās padomju laikā tapušajās fotogrāfijās. Tas skaidrojams ar to, ka pieminekļa laukuma teritorijā esošās kāpnītes bieži tika izmantotas fotografējot kopbildes.
Pateicoties Latvijas Tautas frontes Raunas grupas aktīvistiem un iedzīvotāju saziedotajiem naudas līdzekļiem, 1989. gada pavasarī tika veikta pieminekļa tīrīšana, teritorijā esošo kāpņu labošana un vēsturiskā uzraksta “Dievs, svēti Latviju” atjaunošana.
Dzirnavas Raunā pastāvējušas jau kopš 16. gadsimta un redzamas šī laika Raunas kartēs. No 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam dzirnavas piederēja Raunas pilsmuižas īpašniekiem fon Vulfu dzimtai. Sākotnēji dzirnavu aizsprosts bijis no koka, bet 19. gadsimta beigās pie dzirnavām ierīkoja upes aizsprostu ar trim sliekšņiem. Šim notikumam par godu izkalta plāksne, kas šodien atrodama iebetonēta Raunas dzirnavu aizsprosta malā. Uz plāksnes lasāmi Raunas muižas īpašnieka, Raunas muižas nomnieka un dzirnavnieka vārdi, kā arī 3 pakāpju aizsprosta izveides gads: “Emil Wulf/G.Loewen/J.Seewald/1887”.
Līdz pat 20. gadsimta sākumam dzirnavas darbināja ar vismaz diviem ūdensratiem, kas vēlāk tika nomainīti pret tvaika darbināmu mehānismu. Šajā laikā dzirnavās bija divi miltu gaņģi, vilnas kāršanas un vērpšanas iekārtas, kā arī bija iespējams veikt vadmalas krāsošanu, velšanu un apšķērēšanu. Dzirnavās bija iekārtota arī neliela kokzāģētava. Pirmā pasaules kara laikā un līdz 1921. gadam dzirnavas nomāja privāts uzņēmējs Konrads, kura laikā dzirnavas tika saimnieciski nolaistas un pārstāja darboties.
Agrārās reformas rezultātā 1921. gada novembrī Raunas ūdensdzirnavas savā īpašumā ieguva Raunas Lauksaimniecības biedrība, kas uzsāka dzirnavu pārbūvi un kļuva par vienu no pagasta lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem. 20. gadsimta 20. – 30. gados dzirnavās darbojās divi smalkmalšanas, viens putraimu un viens bīdeļgaņģis, tāpat arī vilnas kāršanas un vērpšanas mašīnas.
1941. – 1942. gadā dzirnavās uzstādīja sūcgāzes motoru, aizstājot novecojušās tvaika mašīnas. Padomju gados dzirnavās saimniekoja kolhozs “Sarkanais Oktobris”. Šajā laikā dzirnavās ar elektromotoru darbināja vairs tikai vienu miltu gaņģi, grūbotāju un putraimi skaldītāju lopbarības sagatavošanai, kā arī bija iespējams izspiest ābolu sulu. 1968. gadā tika saremontētas dzirnavu slūžas, kas vēlāk, 1984. gada pavasarī, smagi cieta plūdos. Dzirnavdīķa teritorija tika labiekārota un kļuva par iecienītu atpūtas vietu gan raunēniešiem, gan viesiem.
Šodien dzirnavas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar nosaukumu “Raunas ūdensdzirnavas”, kas pieder privātam uzņēmējam.
Savu nosaukumu Strada krogs ieguvis no vecā krodzinieka vārda – Pētera Strada. Pēteris Strada bija tautās nemīlēts krodzinieks, jo dažādi apmānījis klientus, zemniekiem aizdevis naudu un prasījis atpakaļ ar lieliem procentiem. Raunā krogs atrodas jau kopš 17. gadsimta, jo redzams zviedru laika kartēs, taču precīzs ēkas celšanas datums nav zināms.
Strada kroga ēka saistīta arī ar Raunas pienotavas vēsturi. 1910. gadā Raunā tika nodibināta piensaimnieku biedrība, kur pārstrādāja pienu un ražoja sviestu, taču Pirmā pasaules kara rezultātā pienotavas darbs pilnībā apstājās. Pēc kara pienotavas darbība tika atjaunota, izīrējot telpas J. Rihtera kopmoderniecībai Raunā, naudas līdzekļu trūkuma dēļ. J. Rihters noteica nemainīgas un zemas iepirkuma cenas par ko piensaimnieki bija neapmierināti. Lai mainītu šo situāciju, vietējie piensaimnieki apvienojās un 1924. gadā nodibināja vēl vienu biedrību “Raunas-Baižkalna piensaimnieku biedrību”, kas atvēra savu tvaika pienotavu bijušā Strada kroga ēkā Raunas centrā un ierīkoja augstas kvalitātes sviesta apstrādes iekārtas. Jau gadu pēc atvēršanas jaunā pienotava izvirzījās par saimnieciski veiksmīgāko visā Cēsu apriņķī, pārspējot pārējās 45 apriņķa pienotavas gan saņemtā piena rādītājos, gan saražotā sviesta apjomos.
1938. gada 10. jūnijā postošā ugunsgrēkā cieta vairākas Raunas centra ēkas, tajā skaitā arī Raunas pienotava bijušā Strada krogā. Neskatoties uz zaudējumiem, Raunas-Baižkalna piensaimnieku sabiedrība vienojās ar Raunas patērētāju biedrību par jaunas, plašākās ēkas celtniecību, 25 000 Ls sedzot no piensaimnieku sabiedrības līdzekļiem. Jauno ēku atklāja jau 1939. gada septembrī ar plašu un svinīgu sarīkojumu, bet 1940. gada janvārī pienotavas ēkas telpās piensaimnieku biedrība atklāja piena produktu veikalu.
Plūmes māja, zināma arī kā Grāmatnīca, celta 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē. Šajā laikā tika celtas arī vairums līdzās esošās ēkas. Pirms Pirmā pasaules kara Raunā bija tikai dažas dzīvojamās ēkas, krogs, pagasta nams, Lauksaimniecības biedrības nams, dzirnavas un baznīca. Īsi pirms kara Raunas draudze izrentēja baznīcai piederošās zemes Raunas centrā, sadalot 15 gabalos un nododot tās mūža rentē amatniekiem un uzņēmējiem, kad arī sākās intensīva Raunas centra apbūve.
20. gadsimta 20. – 30. gados Plūmes māja piederēja uzņēmējam Jānim Plūmem, kas nodarbojās ar dažādu manufaktūras preču, piemēram, jostu, somu, apģērbu, diegu tirgošanu. Tāpat ēkā darbojās arī citi tirgotāji, kas telpas īrēja – frizieris, maizes cepēji, gaļas tirgotāji un degvīna, vīna un citu reibinošo dzērienu veikals.
Padomju gados ēkā bija izvietoti daži veikali, kā arī grāmatnīca. 1947. gadā Plūmes mājā tika atvērta Cēsu grāmatnīcas filiāle, kas šajā ēkā darbojās līdz pat 2001. gada 1. jūlijam un deva Plūmes mājai jauno nosaukumu – “Grāmatnīca”. No 1992. līdz 2011. gadam Raunas grāmatnīca bija Raunas pagasta pašvaldības uzņēmums “Raunas grāmatnīca”.
Rīgas ielas 2 ēka, kopā ar citām Raunas centra ēkām, redzama arī slavenajā Rīgas kinostudijas filmā “Dāvana vientuļai sievietei”, kas uzņemta 1973. gadā. Filmā redzams ēkas ārskats ar uzrakstu “Restorāns”, kurā Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks izpildīja slaveno dziesmu “Rudacīte”.
2000. gados ēka vairākkārt mainīja īpašniekus, līdz 2011. gadā tā nonāca Raunas novada domes īpašumā un 2014. gadā sākās ēkās rekonstrukcijas darbi.
Ēka Vidzemes ielā 2 celta kā Raunas-pils pagasta nams un iesvētīta 1875. gada 11. oktobrī. Tā uzcelta pateicoties Raunas pagasta vecākā Jāņa Blūmes ierosinājumam un aktīvai rīcībai. Uzcelšanas laikā šī ēka bija pirmais šāda veida nams Vidzemē un viens no pirmajiem namiem Latvijā, kas celts kā pagasta nams. Ēka celta Raunas pagasta pārvaldības vajadzībām, ar telpām, kas piemērotas dažādām funkcijām, kā arī lielu sarīkojumu jeb sapulču zāli ar skatuvi. Te atradās Raunas pagasta valde, pagasta tiesa, telpas un dzīvokļi skrīveriem, ziņnešiem u.c.
No ēkas atklāšanas brīža līdz pat šodienai, nams kalpoja un kalpo pagasta pārvaldības vajadzībām. 20. gadsimta 20. – 30. gados Raunas pagasta namā atradās Raunas pagasta valde, pagasta tiesa un cietums, padomju periodā – Raunas ciema izpildkomiteja, Raunas bibliotēka, aģitpunkts, Raunas astoņgadīgās skolas internāts un sagatavošanas klasītes.
Ap 2008. gadu Raunas pagasta padomes ēka piedzīvoja fasādes rekonstrukcijas darbus, iegūstot šodien redzamo izskatu. No 2009. līdz 2021. gadam ēkā atradās Raunas novada dome, un no 2021. gada Smiltenes novada pašvaldības Raunas pagasta pārvalde.