Viņu dzīve saistīta ar Drustu pagastu



 

Viņu dzīve saistīta ar Drustu pagastu

Jānis Arājs dzimis 1918. gada 4. martā Jaunlaicenē. Miris 2014. gada 14. septembrī Drustos. Bijis skolotājs, vēsturnieks.

1938. gadā beidzis Gaujienas ģimnāziju, no 1943. gada līdz 1945. gadam cīnījies latviešu leģionā – 19. divīzijas sastāvā Kurzemes cietoksnī. No 1943. gada līdz 1945. gadam Vorkutas spaidu darba nometnē. No 1958. gada skolotājs Drustu pamatskolā. 1964. gadā neklātienē beidzis Latvijas Valsts universitātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. No 1987. gada veido Drustu pamatskolas muzeju. No 2008. gada līdz 2010. Gadam Drustu novadpētniecības muzeja vadītājs. Sarakstījis grāmatas „Intereses un to veidošana skolā”, „Jaunajam skolotājam”, „Skola ezera krastā”. Apbedīts Drustu kapos 2014. gada 19.septembrī.

Pēteris Atspulgs (īstais uzvārds - Miķis) dzimis 1908. gada 21. janvārī Raunas pagasta Baložos saimnieka ģimenē. Miris 1962. gada 22. decembrī Launkalnē, apbedīts Drustu kapos. Bijis dzejnieks.

Mācījies Smiltenes un Rīgas ģimnāzijā. Bijis ierēdnis, kā arī saimniekoja tēva mājā. 20. gadsimta 20. gadu nogalē viens no darbīgākajiem „Zaļās vārnas” biedriem. 1936. gadā iznāca vienīgais dzejoļu krājums „Dzīras”. 20. gadsimta 20. - 30. gadu periodikā publicēja dabas tēlojumus. Vācu laikā dienēja policijas bataljonā. Latviešu leģiona 19. divīzijas sastāvā cīnījās Kurzemes cietoksnī. Tēlojis latviešu leģionāru pārdzīvojumus mākslinieciski spilgtās balādēs un dzejoļos, kas publicēti laikrakstos „Tēvija” un „Latvju Balss”. Pēc 2. pasaules kara nokļuva PSRS spaidu darbu nometnē. 1949. gadā atgriezās Latvijā.

Jēkabs Baltgailis dzimis 1888. gada 28. jūlijā Drustos vērpjamo ratiņu amatnieka ģimenē. Miris 1954. gada 4. martā Rīgā. Bijis vijolnieks, mūzikas skolotājs.

Mācījies Drustu pagastskolā un draudzes skolā, Cēsu pilsētas skolā, no 1903. gada līdz 1905. gadam mācījies Rīgas Pētera – Pāvila skolā. Pašmācības ceļā un pie privātskolotājiem Rīgā apguvis vijoļspēli. No 1905. gada līdz 1908. gadam mācījies Ķeizariskajā Rīgas mūzikas skolā, no 1908. gada līdz 1912. gadam studēja Pēterpils Konservatorijā, kuru nepabeidza. Spēlēja 1. vijoli Tērbatas Vanemuines orķestrī, vēlāk Viļņas simfoniskajā orķestrī. Iesaukts 1. pasaules karā. Līdz 1917. gadam spēlēja pulka orķestrī Pēterpilī, pēc tam koncertmeistars latviešu strēlnieku simfoniskajā orķestrī. Līdz 1920. gadam vijolnieks Pēterpils Marijas operas teātra simfoniskajā orķestrī. 1920. gadā beidza Pēterpils Konservatoriju. No 1922. gada līdz 1926. gadam koncertmeistars Liepājas operā. No 1926. gada līdz 1927. gadam Nacionālās operas vijoļnieks. No 1927. gada līdz 1954. gadam vijolnieks un koncertmeistars Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī. Mācījis vijoļspēli Tērbatas, Liepājas, Rīgas mūzikas skolā un Latvijas Valsts konservatorijā. Spēlējis daudzus solokoncertus Latvijā un Igaunijā. Līdz mūža beigām privāti mācīja bērnus vijoļspēlē. Izstrādājis „Orķestra studijas pirmai vijolei no latviešu skaņdarbiem”.


Kārlis Baltgailis dzimis 1893. gada 27. martā Vidzemē, Gatartas pagastā, tirgotāja ģimenē. Bērnībā ar ģimeni pārvācies uz Rīgu, kur beidzis pamatskolu. Jaunībā viņu ir saistījusi jūra, tāpēc vienu vasaru nobraucis par kuģa puiku un vēlāk mēģinājis iestāties Mangaļu jūrskolā, kas nav izdevies tuvredzības dēļ. Kāds ārsts, redzēdams Kārļa Baltgaiļa zīmējumus, ieteicis viņam doties pie Rozentāla, kurš arī nākamo mākslinieku kā jaunāko un mazāko uzņēmis savā studijā. Šeit viņš mācījies no 1906. līdz 1907. gadam kopā ar Oto Skulmi, Kronenbergu, Zeberiņu, Vilciņu, Rončevski. Vēlāk iestājies Ķeniņa reālskolā, tajā mācījās no 1907. gada līdz 1911. gadam. Reālskolā mācījies kopā ar Jēkabu Kazaku. Skolā patikusi zīmēšana, ko pasniedzis Jūlijs Madernieks. Šajā skolā pabeidzis reālskolas piecas klases, tad nolēmis stāties Penzas mākslas skolā, kurā jau tad mācījās viņa brālēns Jānis Baltgailis, šo skolu arī beidzis ar vidusskolas zīmēšanas skolotāja tiesībām. Penzas skolā mācījās no 1911. gada līdz 1917. gadam. Mācoties Penzā, 1916. gadā apmeklējis skolā organizētos žēlsirdīgo brāļu kursus, vēlāk, vasaras brīvlaikā līdz pat rudenim, nokalpojis Rīgā kā žēlsirdīgais brālis pie IV kavalērijas divīzijas. Pabeidzis skolu, 1917. gadā iestājies 5. Zemgales strēlnieku pulka jātnieku izlūkos, nokļūstot frontē — Ložmetēju kalnā un Ropažu muižā, kā arī Mazās Juglas krastos un kaujās pie Nītaures, par ko saņēmis Jura krustu. Pēc komunistu apvērsuma 1918. gada februārī devies uz Penzu, vēlāk uz Omsku Sibīrijā, kur nodarbojies ar mākslu, bet Rīgā atgriezies 1920. gada maijā. Strādājis Cēsīs par zīmēšanas skolotāju arodskolā un Neja sieviešu ģimnāzijā no 1920. gada līdz 1922. gadam, no 1922. gada bija skolotājs darbs Jelgavā - Skolotāju institūtā, kurā strādājis tā pastāvēšanas laikā - no1922. gadam līdz 1944. gadam. Otrā pasaules kara laikā, vāciešiem nopostot Jelgavu, 1944. gadā, iet bojā mākslinieka iedzīve un darbi (daudzi tika atjaunoti pēc atmiņas pēc Otrā pasaules kara), decembrī mākslinieks devies dzīvot uz Cēsīm, kur strādājis par skolotāju Cēsu skolotāju institūtā no 1945. gada līdz 1950. gadam un Cēsu 2. vidusskolā no 1950. gada līdz 1956. gadam, tad pensionējies. Bijis Mākslinieku savienības biedrs no 1945. gada, piecus gadus vēlāk izslēgts, bet 1958. gadā atjaunots. Miris Cēsīs 1979. gada 15. februārī. Bijis Latvijā aktīvs mākslas dzīves organizētājs, no 1925. gada veicis plašu mākslas propogandu Latvijas pilsētās. Bijis viens no mākslinieku biedrības "Zaļā vārna" dibinātājiem un tās tēlotāja mākslas sekcijas vadītājs līdz 1940. gadam, kā arī rakstījis par latviešu izstādēm un mākslu žurnālā "Zaļā Vārna". Galvenā mākslinieka daiļradē bija strēlnieku tēma, batālija, taču gleznojis arī ainavas, portretus, lauku darbu tēmas sadzīves žanrā. Darbu veidošanā galvenokārt izmantojis temperas un akvareļa tehniku, retāk eļļas glezniecību un grafīta zīmējumus. Mākslinieciskās darbības sākumā Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka ietekmē nodevies ekspresīviem meklējumiem, no 1920. gada gleznu struktūra un formu valoda iegūst graciozitāti, vijīgo ritmu, izkopjot lirisko jušanu. 20. gadsimta 30. gadi ir mākslinieka raženākais posms, parādās viņa briedums, par viņa stiliskiem līdzekļiem kļūst dekoratīvie laukumi, klusināts kolorīts un līnija. Ritmos parādās ekspresivitāte. Mākslinieks sācis piedalīties izstādēs 1913. gadā. Kārlis Baltgailis piedalījies trešajā – 1913. gadā, ceturtajā – 1914. un 1915. gadā Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, Orenburgas izstādē (1916. gadā kopā ar Robertu Sniķeri un Aleksandru Beļcovu), Penzas gleznu skatē 1917. gadā, latviešu bēgļu makslinieku izstādē Penzā 1918. gadā. Aktīvi piedalījies biedrības "Zaļā vārna" rīkotajās izstādēs Jelgavā un citās pilsētās. 1939. gadā mākslinieks nosvinējis 25 gadu mākslinieka darbību ar savu darbu skati, atskatoties uz 62 izstādēm, kurās piedalījies Rīgā un provincē, Vācijā (Karaļaučos), Krievijā, ASV (Los Andželosā). Mākslinieks sarīkojis personālizstādes Jelgavā 1923., 1939. gadā, Rīgā 1964. gadā, Cēsīs 1978. gadā. Pēc nāves izstādes bijušas Priekuļos 1979. gadā, Jelgavā 1980. gadā, Cēsīs 1983. gadā. Miris 1979. gada 15. februārī. Apbedīts Cēsīs, Meža kapos.

Jānis Barons dzimis 1898. gada 19. martā. Miris 1945. gada 2. augustā, nošauts bēgot. Dzimis Drustu pagasta Jānīškrogā, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, latviešu strēlnieks, nacionālais partizāns, mežabrālis, Neatkarības kauju dalībnieks,Viestura ordeņa kavalieris. Bijis zemkopis.1. pasaules kara laikā dienējis latviešu strēlnieku formējumos. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 22. novembrī pie Smārdes veica izlūkošanu ienaidnieka aizmugurē un ievāca ziņas par bermontiešu dislokāciju, tā lielā mērā sekmēdams veiksmi nākamajā kaujā. Atvaļināts 1921. gada 1. maijā. Bijis lauksaimnieks Drustu pagasta Rideļos, arī pagasta vecākais. 1941. gada 14. jūnijā no izvešanas izvairījies, deportēta ģimene - Barone Lūcija Jāņa meita, dzimusi 1899. gadā, lieta Nr. 17231, izsūtīta no Cēsu apriņķa, Drustu pagasta Rideļiem, nometināšanas vieta Krasnojarskas novads, Ačinskas rajons; Barons Arnis Jāņa dēls, dzimis 1938. gadā, lieta Nr. 17231, izsūtīts no Cēsu apriņķa, Drustu pagasta Rideļiem, nometināšanas vieta Krasnojarskas novads, Ačinskas rajons, atbrīvots 1946. gada 15. septembrī; Barons Jānis Jāņa dēls, dzimis 1930. gadā, lieta Nr. 17231, izsūtīts no Cēsu apriņķa, Drustu pagasta Rideļiem, nometināšaanas vieta Krasnojarskas novads, Ačinskas rajons, atbrīvots 1946. gada 15. septembrī; Barons Uldis Jāņa dēls, dzimis 1933. gadā, lieta Nr. 17231, izsūtīts no Cēsu apriņķa, Drustu pagasta Rideļiem, nometināšanas vieta Krasnojarskas novads, Ačinskas rajons.

Bijis pagasta vecākais līdz 1944. gada rudenim, pēc tam nacionālais partizāns. Kaujas vietā ar čekistiem, kur 1945. gada 2. augustā krita nacionālais partizāns Jānis Barons, netālu no "Lejas Mindaugu" mājām Drustu pagastā, uzstādīts krusts. Apbedīts Drustu kapos.

Kārlis Barons dzimis 1912. gada 5. jūnijā Drustu pagastā Lejasmindaugos. Dzīvojis līdz 1996. gada 17. martam. Miris Rīgā. Bija daiļdārznieks un ainavu arhitekts.

Kārlis Barons piedzima turīga saimnieka Jāņa Barona Lejasmindaugu mājās 1912. gada 5. jūnijā. Kaldinādams dēlam spožus nākotnes plānus, Jānis Barons nopērk dēlam namīpašumu Rīgā, Artilērijas ielā, 1919. gadā. Pēc Rīgas 8. pamatskolas beigšanas Jānis Barons iestājas Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, bet plāni mainās. Viņš iestājas Bulduru dārzkopības skolā, ko vada Pēteris Dindonis. 1930. gadā Bulduru dārzkopības skola tiek pārveidota par Valsts dārzkopības vidusskolu un Kārlis Barons turpina mācības dārzkopības vidusskolā, kur par daiļdārzniecības skolotāju strādā arī Rīgas Dārzu direktors un dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks. Kārlis Barons jau pēc pirmā mācību gada Lejasmindaugu pagalmam uztaisa jaunu apstādījumu projektu, Andrejs Zeidaks to uzslavē. Pirma nopietnā darba prakses vieta Kārlim Baronam ir izdevēju Benjamiņu ģimenei piederošā Valdeķu muiža, kur Andreja Zeidaka vadībā notika muižas parka rekonstrukcija. 1933. gadā beidza Valsts dārzkopības vidusskolu. Pieņemot Andreja Zeidaka uzaicinājumu, strādāja Rīgas dārzu pārvaldē par jaunāko zīmētāju. 1933. gadā kopā ar sešiem skolasbiedriem dibina Latvijas Dārzkopības instruktoru biedrību. Pēc dienesta armijā 1937. gadā dibina pats savu dārza projektu biroju. 1938. gada vasarā kopā ar daiļdārznieku Egonu Radovski piedalās Starptautiskā dārzkopības kongresā Berlīnē, apceļo Vāciju. Pašmācībā studē literatūru par dārza mākslu. Viņš apmeklē Romana Sutas studiju, lai pilnveidotu zīmēšanas prasmi, bet pie mākslinieka Vītoliņa mācās akvarelēt. 1944. gadā sāka strādāt Rīgas dārzu un parku trestā. 1967. gadā projektēšanas institūtā "Komunālprojekts" kļūst par galveno speciālistu. Piedalījies Kronvalda parka, Ziedoņdārza, Esplanādes, Latgales dārza un Uzvaras laukuma projektēšanā. Projektējis komplekso labiekārtojumu Rīgas kvartāliem, apstādījumus Daugavmalā, Uzvaras parkā, Filharmonijas skvērā, parkus Cēsīs, Kuldīgā, Smiltenē, Uļjanovskā. Publicējis rakstus par dārzu arhitektūru un mākslu žurnālā „Dārzs un Drava”. Sarakstījis grāmatu „Dārzu māksla”, kas iznāca 1960. gadā.

1972. gadā Kārlim Baronam tiek piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā agronoma Goda nosaukums. Viņš apbalvots arī ar PSRS Darba Sarkanā Karoga ordeni. Pateicoties Kārlim Baronam, abu priekšgājēju Kūfalta un Zeidaka paveiktais dārza mākslā tika pasargāts no svešas ietekmes un Rīga arī pelēkajos padomju laikos nezaudēja savu gaumīgo zaļumu. Pēc neatkarības atgūšanas Kārlis Barons saņēma A. Zeidaka prēmiju un medaļu. 1996. gada 17. martā Kārlis Barons mirst.Viņš ir apbedīts Raiņa kapos. Pieminot Kārļa Barona 85 gadu jubileju, kolēģi no „Rīgas dārzi un parki” atklāja Induļa Rankas kaltu piemiņas akmeni.

Pēteris Bernāts (arī Bengarts, Bengards) - 9. Rēzeknes kājnieku pulka seržants. Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 1921. gadā.

Dzimis 1896. gada 18. martā Gatartas pagastā. Zemkopis, mūrnieks. Krievu armijā iesaukts 1915. gada augustā, dienējis 4. Eiropas strēlnieku pulkā Daugavpils frontē, piedalījies kaujās. 1916. gada beigās pārsūtīts uz Rumānijas fronti, 1917. gada sākumā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku. Mācījies par ložmetējnieku, dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 1. septembrī Dzērbenes komandantūrā. Pēc tam pārcelts uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku, piedalījies visās tā kaujās. Paaugstināts par virsseržantu. 1919. gada 4. un 5. novembrī, kad ienaidnieks ieņēma Bulduru tiltu, Bernāts pirmais spēcīgā ugunī pār klaju lauku metās triecienā, aizraudams citus sev līdzi, atsita bermontiešus pāri Lielupei un nodrošināja pulka labo spārnu tālākai cīņai. Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām, virsdienesta instruktors (vada seržants) līdz atvaļināšanai 1925. gada 3. janvārī. Pēc tam jaunsaimnieks un tirgotājs Gatartas pagasta Kundziņkrogā. 1931. gadā pārcēlies uz dzīvi Rēzeknē. No 1941. gada policijas kārtībnieks. 1944. gadā aizbraucis uz Vāciju. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Pēteris Bērziņš dzimis 1882. gada 25. februārī Drustu pagasta Lukstiņās saimnieka ģimenē. Miris 1954. gada 7. maijā Rīgā. Latvijas armijas ierēdnis, žurnālis, militārpublicists, kara vēstures pētnieks.

Mācījies Drustu pagastskolā, draudzes skolā. No 1903. gada ierēdnis Vidzemes guberņas karaklausības komisijā. 1915. gadā titulārpadomnieks. Apbalvots ar Staņislava ordeni. 1918. gada septembrī atgriezās Latvijā. Laikraksta „Līdums” līdzstrādnieks juridiskajos jautājumos. No 1919. gada jūlija Latvijas armijā, Rīgas apsardzības pārvaldes darbvedis. 1920. gadā izstrādā pirmo likumprojektu par karaklausību Latvijā. No 1921. gada līdz 1927. gadam Kara ministrijas Budžeta un kredītu pārvaldes priekšnieka palīgs. 1927. gadā atvaļināts slimības dēļ. Publicējis laikrakstā „Latvijas Kareivis”, žurnālā „Aizsargs”. Militāro rakstu krājumā par administratīviem un militāri saimnieciskiem tematiem. Sarakstījis grāmatas „Karaspēka īsa saimniecības vēsture”, „Mobilizācijas vēsture un teritorija”, „Latvijas brīvības cīņas”. Militāro rakstu krājumi. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Indriķis Biernis dzimis 1894. gada 20. februārī Drustu pagasta rentnieka ģimenē. Miris 1973. gada 28. novembrī Rīgā. Bijis inženieris, mehāniķis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēks. Mācījies Gatartas pagastskolā, Jaunpiebalgas draudzes skolā, 1912. gadā Kijevas un no 1912. gada līdz 1917. gadam Žitomiras mērniecības skolā. Pilsoņu kara laikā ieslodzīts Deņikina pārvaldītā apgabala cietumā. 1929. gadā beidzis Maskavas Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Inženieru fakultāti un palika tur par asistentu. No 1930. gada līdz 1933. gadam V. Gorjačkina palīgs mašīnu izmēģinājumos. Docents un zinātniskais līdzstrādnieks Maskavā, Tulā, no 1934. gada līdz 1945. gadam Taškentā. 1937. gadā apcietināts, vēlāk atbrīvots. No 1945. gada līdz 1954. gadam Baltijas mašīnu izmēģinājuma stacijas direktors. Vienlaikus no 1945. gada līdz 1973. gadam Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mašīnu un traktoru parka ekspluatācijas katedras vadītājs. Sarakstījis grāmatas par traktoru un lauksaimniecības mašīnu izmantošanu, lopkopības mehanizāciju.

Augusts Briedis dzimis 1877. gada 8. maija Drustu pagasta Auļukalna Gauduļos. Miris 1937. gada 4. decembrī Rīgā. Bijis zemniecības un valsts darbinieks, garīgu dziesmu tekstu autors. Mācījies Drustos. Pašmācības ceļā ieguvis mājskolotāja tiesības. 1906. gadā dibina un līdz 1912. gadam vada Jelgavā tirdzniecības skolu. Latvijas valsts tapšanas laikā ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē un Tautas padomē. Latvijas 1. brīvvalsts laikā bijis Saeimas deputāts. Rakstījis periodikā par tiesībām, kultūru un sabiedrisko dzīvi. Zemnieku savienības biedrs, rakstījis visos šīs partijas izdevumos un paša rediģētajā laikrakstā „Brīvā Zeme”.

Pēteris Briedis dzimis 1894. gada 23. jūlijā Drustu pagasta Auļukalna Muižniekos zemkopja ģimenē. 1941. gada 29. jūnijā izpildīts nāves sods Noriļskas spaidu darbu nometnē, PSRS. Bijis Latvijas armijas pulkvedis leitnants.

Mācījies Launkalna pamatskolā, Smiltenes draudzes skolā un tirdzniecības skolā. Piedalījies 1. pasaules karā. 1916. gada jūlijā kontuzēts. No 1919. gada jūnija piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, leitnants, komandējis rotu. 1924. gadā beidzis virsnieku kursus. 1933. gadā bataljona komandieru kursus. No 1937. gada Jelgavas aizsargu pulka komandiera palīgs. No 1940. gada jūnija pulkvedis leitnants. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni. Baigajā gadā apcietināts.

Jānis Burdajs dzimis 1909. gadā Drustu pagastā. Dzīvojis līdz 1941.gadam. Bijis literāts. Studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tās beigšanas strādājis Sabiedrisko lietu ministrijas Preses departamentā. Periodikā publicējis dzejoļus, īsus stāstus. Dzejoļi apkopoti grāmatā „Vīna dārzs” 1992. gadā ar dēla Andra Burdaja pēcvārdu.

Indriķis Cīrulis dzimis 1860. gada 28. oktobrī Drustu pag. Zundos, Cēsu apr. Miris 1945. gadā Rīgā. Bijis pedagogs, publicists, izdevniecību darbinieks. Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Drustu pagastskolā un draudzes skolā, Dzērbenes draudzes skolā, Tērbatas skolotāju seminārā no 1878. gada līdz 1881. gadam. No 1881. gada līdz 1887. gadam mājskolotājs Pociemā, Grobiņā, Čerņigovas guberņā. Pārzina privātskolu Durbē no 1887. gada līdz 1889. gadam, Torņakalna meiteņu skolu no 1889. gada līdz 1911. gadam, Rīgas pilsētas savienotajā pamatskolā, Lavīzes ielā, no 1912. gada līdz 1914. gadam, Rīgas pilsētas 8. pamatskolā no 1914. gada līdz 1932. gada. Latviešu valodas skolotājs Valmieras skolotāju seminārā Rīgā no 1894. gada līdz1900. gadam. Apbalvots ar Trīju Zvaigžņu ordeni - 5. šķira 1926. gadā, 4. šķira 1930. gadā. Strādājis Rīgas Latviešu biedrības izdevniecībā. Tulkojis vairākas „DGN” izdotas grāmatas (tai skaitā P. Kaptereva "Par bērna dabu", 1901. gads, J.Vāgnera "Kā darināta un kā darbojas mūsu miesa", 1906. gads). Sekmējis Valmieras skolototāju semināra audzēkņu bibliotēkas izveidi. Ievērojama ir Indriķa Cīruļa apcere "Par drustēniešu izloksni", publicēta Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas XV rakstu krājumā. Par šo darbu saņēmis J.Velmes prēmiju.

Pēteris Cīrulis ( Zundu Pēteris) dzimis 1863.gada 8 augustā Drustos. Miris 1935.gada 7. martā Rīgā. Bijis skolotājs, arī Indriķa Cīruļa brālis. Mācījies Drustu draudzes skolā, Tērbatas skolotāju seminārā. Strādājis par skolotāju Majoros, Rīgā. Darbojies Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļā. Sarakstījis „Sarunas par dabu”, „Kustoņu valsts”, „Sniegā un ledū”, „Šveice”.

Jānis Dančausks dzimis 1877. gada 17. novembrī Drustos. Miris 1930. gada 9.decembrī Cēsīs, apbedīts Drustu kapos. Bijis jurists, sabiedriskais darbinieks. Pēc skolas beigšanas strādājis Cēsu apgabaltiesā. Ieguvis advokāta tiesības, ap 1910. gadu sāka privātpraksi Cēsīs. Bijis Cēsu Viesīgās biedrības priekšsēdētājs.

Arvīds Dandens dzimis 1899. gada 20. novembrī Drustu pagasta Lejasilzēnos. Miris 1978. gada 20. martā Melburnā, Austrālijā. Bijis Latvijas armijas pulkvedis leitnants. No 1915. gada līdz 1920. gadam mācījies Valmieras skolotāju seminārā. 1920. gadā iesaukts Latvijas armijā, dienējis Cēsu apriņķa komandatūrā. 1922. gadā beidza Kara skolas Artilērijas nodaļu. Dienējis smagās artilērijas pulkā. 1927. gadā beidzis virsnieku kursus. No 1930. gada zenītartilērists. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni.. No 1940. gada jūlija pulkvežleitnants. 1940. gada oktobrī atvaļināts. 1944. gadā nokļuva Vācijā. Izceļoja uz Austrāliju.

Jānis Dzenītis dzimis 1929. gadā. Miris 2001. gadā. Bijis Latvijas PSR tieslietu ministrs no 1970. gada līdz 1980. gadam. Dzimis 1929. gada 30. augustā Gatartas pagastā. 1955. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitāti. No 1955. gada līdz 1962. gadam strādājis LPSR prokuratūrā. No 1958. gada bija LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. PSKP biedrs kopš 1960. gada. No 1961. gada LPSR prokurora vecākais palīgs. No 1962. gada līdz 1967. gadam LPSR prokurora vietnieks. No 1967. gada līdz 1970. gadam PSRS Augstākās tiesas loceklis. No 1970. gada oktobra līdz 1980. gada martam – LPSR tieslietu ministrs. No 1971. līdz 1976. gadam bija LKP Revīzijas komisijas loceklis. No 1971. gada LPSR Augstākās padomes 8. un 9. sasaukumu deputāts. Kopš 1976. gada LKP CK loceklis. 1979. gadā saņēmis Nopelniem bagātā jurista titulu. Kopš 1980. gada LPSR prokurors. No 1989. gada – PSRS Ģenerālprokurora vietnieks, kādu laiku arī PSRS galvenais kara prokurors. 1992. gada martā sāka strādāt par vecāko prokuroru – valsts apsūdzības uzturētāju tiesās Maskavas pilsētas prokuratūrā. 1995. gadā devies pensijā, rakstīja memuārus, kas apkopoti Latvijā iznākušajā grāmatā „Sava laikmeta vilnī”. Miris 2001. gada 30. novembrī Maskavā.

Augusts Eglītis dzimis 1876. gada 29. janvārī Drustu Vecvudiņos saimnieka ģimenē. Miris 1949. gada 20. februārī padomju spaidu darba nometnē. Bijis vetārsts, pulkvedis. Mācījies Drustu draudzes skolā, Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgā Nikolaja ģimnāzijā. 1904. gadā beidzis Tērbatas Veterināro institūtu. Strādājis Turkestānā un Aizkaukāzā, piedalījies lopu mēra apkarošanā. 1906. gadā iecirkņa vetārsts Kubaņā. 1914. gadā iecelts par Ukrainas huzāru pulka vetārstu. 1918. gada janvārī atvaļināts, dzīvoja Gatartā. Drustu draudzes priekšnieks, Gatartas pagasta valdes un padomes priekšsēdētājs. Izglāba vairākus Gatartas vecsaimniekus no lielinieku tribunāla Cēsīs. Nodrošināja mobilizāciju Latvijas Brīvības cīņām. Laikraksta „Līdums” līdzstrādnieks. No 1919. gada līdz 1922. gadam Latvijas armijas veterinārās pārvaldes priekšnieks. Izveidoja veterināro dienestu, par ko paaugstināts par pulkvedi. 1922. gadā atvaļināts. Vetārsts Piebalgā, tad Limbažos. 1940. gadā atgriezās Gatartā. 1945. gada februārī apcietināts.

Jānis Godiņš (Viļumu Jānis) dzimis 1777.gadā Gatartas Viļumciemā, Drustu pagastā Miris 1828. gada 30.decembrī/1829. gada 11. janvārī. Bijis zemnieks, skolotājs. Dzīvojis Gatartas Viļumos. Uzcēla sev glītu māju, kuru 1809. gadā atdeva skolai, bet pats dzīvoja dūmu rijā, pa dienu mācīdams bērniem lasīšanu un Dieva vārdu. Dievbijības un labās priekšzīmes dēļ ievēlēts par Drustu baznīcas pērminderi, vēlāk arī par pagasttiesas priekšsēdētāju. 1819. gada uzvārdu došanā dabūjis uzvārdu Godiņš.

Jānis Gunārs Godiņš dzimis 1934.gada 25. aprīlī Drustu pagasta Gatartas Kalna Viļumos. Fotogrāfs.

Mācījies Drustu pamatskolā. 1949. gadā kopā ar ģimeni izvests uz Sibīriju, tādēļ ka mājā bija lielākā bibliotēka Drustu apkaimē. Mācījies Tomskas meža skolā. 1957. gadā atgriezās Latvijā. Strādājis Raunā. 1961. gadā beidzis fotogrāfu kursus. No 1961. gada līdz 1981. gadam Cēsu sadzīves pakalpojumu kombināta fotogrāfs. Specializējies portretu mākslā un dabas ainavās. Piedalījies mākslas fotoizstādēs, darbojies Cēsu fotoklubā, publicējis fotogrāfijas Latvijas un Cēsu novada presē, fotogrāfējis Cēsu Tautas teātra izrāžu programmām, gleznotāju izstāžu katalogiem. Kolekcionēja miniatūŗas un padomju varas aizliegtās grāmatas. 1989. gadā Grāmatu draugu biedrības miniatūro grāmatu sekcijas priekšsēdētājs. Guvis atzīstamus panākumus makšķerēšanas sportā, uzstādot noķerto zivju svara rekordus. Makšķernieku kluba „Salmo” Goda biedrs.

Līvija Grapmane dzimusi 1914.gada 19. janvārī Drustu pagastā. Miršanas gads nav zināms. Bijusi ihtiopataloģe. 1929. gadā beigusi Drustu pamatskolu, 1931. gadā iestājās Rankas divgadīgajā mājturības skolā. No 1933. gada strādājusi Rīgā. 1938. gadā beigusi vidusskolu. No 1942. gada līdz 1948. gadam studējusi Latvijas Universitātē, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē. No 1948. gada LPSR Zivjrūpniecības ministrijā veterinārārste zivju slimībās. No 1951. gada asistente Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē No 1963. gada Epizootoloģijas un zoohigiēnas katedras docente. Lasījusi lekcijas, vadījusi praktiskos darbus mikrobioloģijā, piena ekspertīzē un zivju slimībās. Pētījusi dīķu un ezeru zivju parazītus un zivīm kaitīgos vienšūņus. Publicējusi par zivju slimībām un piena veterinārsanitāro ekspertīzi.

Augusts Hāgemeisters dzimis 1785.gada 24.decembrī (1786.gada 4.janvārī). Miris 1869.gada 20.augustā (1.septembrī.) Gatartā. Bijis muižnieks, administrators, grāmatu izplatītājs, savas grāmatas apgādātājs. 1805. gadā studējis ekonomiku Getingenes universitātē. Pēc tam Krievijas militārdienestā. Pēc izstāšanās Cēsu apriņķa amatos. No 1842. gada līdz 1844.gadam Vidzemes landmaršals, no 1844. gada līdz 1857. gadam landrāts. 1810.gadā, dibinot Drustu draudzesskolu, tai dāvinājis 15 eksemplārus. G. G. Mīliha “Jaunas skolu grāmatas”, K. Hardera “Rēķināšanas grāmatiņu”, katehismu, 11 eksemplārus. M. Stobes “Veselības grāmatas”. Atbalstījis A. Rātmindera grāmatu komisijas tirdzniecības pasākumu, uzņemoties galvojumu. Apgādājis savu grāmatu ar ziņām par novada vēsturi “Manai mīļai Gatarta un Jaundrustu valstij” , izdota 1852. gadā.


Heinrihs Hāgemeisters dzimis 1815. gada 17. jūlijā Vecdrustu muižā. Miris 1890. gada 17. martā Rīgā. Bijis vecbaltiešu muižnieks, Vecdrustu dzimtkungs. Mācījies no 1829. gada līdz 1831. gadam zēnu skolā Bērzainē pie Cēsīm un Pēterpils inženieru skolā. Cēsu apriņķa bruģu tiesas tiesnesis. No 1842. gada Piebalgas muižu pārvaldnieks. No 1848. gada Vecdrustu muižas īpašnieks. No 1867. gada līdz 1884. gadam landrāts, Vidzemes kredītsabiedrības virsdirektors.


Heinrihs Hāgemeisters dzimis 1784. gada 28.martā (8.aprīlī) Drustos. Miris 1845. gada 12.(24.) maijā Vecdrustos. Bijis muižnieks, vēsturnieks. 1808. gadā darbojies Valkas Revīzijas un mērīšanas komisijā. No 1814. gada līdz 1820. gadam Drustu draudzē, no 1820. gada līdz 1833. gadam Cēsu apriņķa tiesnesis. Piedalījies Baltijas Vēstures un senatnes biedrības dibināšanā, no 1839. gada līdz 1845. gadam tās līdzdirektors. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, Rīgas Literāri praktiskās pilsoņu biedrības un Vidzemes Vispārderīgās un ekonomiskās biedrības godabiedrs. Vācu valodā rakstījis par ekonomikas un vēstures jautājumiem. Apgādājis savu grāmatu “Ziņas par Drustu draudzes baznīcu, muižām un zemniekiem”, kas izdota 1838. gadā.


Ludvigs Kārlis Augusts Hāgemeisters. Dzimis 1780. gada 16. jūnijā Drustos atvaļināta majora ģimenē. Miris 1833.gada 23. decembrī Sanktpēterburgā. Bijis vācbaltiešu kapteinis, stūrmanis, pētnieks. Pēc tēva nāves nokļuva tēvoča ģimenē Rēvelē. 1795. gadā iestājās jūras kara flotē un 1796. gadā devās uz Rietumeiropu, dienēja Anglijas flotē. 1806. gadā vadīja ekspedīciju uz Aļasku, apbraucot Austrāliju un Tasmāniju no dienvidiem, ko jūrnieki iesauca par Hāgemeistera ceļu. Pirmais Krievijas sūtnis, kas apmeklējis Austrāliju. 1816. gadā komandēja 2 kuģu ekspedīciju uz Aļasku un 1817. gadā tiek iecelts par Aļaskas pārvaldnieku. Dibināja tur vairākas skolas, aptiekas, bibliotēku, hospitāli, organizējis minirālu pētījumus un kartogrāfēšanu. 1818. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1821. gadā pensionējās, dzīvoja Drustu muižā. 1828. gadā atgriezās dienestā un devās jūras braucienā apkārt Zemei, iegriežoties Aļaskā. Maršala salu grupā atklāja skaistu, savdabīgu atolu kopplatībā 2300 km2 – Kvadželeinu. 1830. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1833. gadā gatavojās jaunam tāljūras braucienam, bet pēkšņi mira. Veicis astronomiskus, meteoroloģiskus, ģeomagnētiskus novērojumus, bagātinot cilvēces zināšanas par planētu Zemi. Bijis labs matemātiķis un astronoms. Publicējis zinātniskus darbus krievu, angļu, franču, vācu, portugāļu, spāņu valodā. Bristoles līcī pie Aļaskas ir Ludvika Kārļa Augusta Hāgemeistera vārdā nosaukta sala un jūras šaurums. Dienvidpolinēzijā – atols.

Nikolajs Kristofs Hāgemeisters dzimis 1747. gada 29. novembrī Liepas muižā pie Cēsīm. Miris 1804. gada novembrī pie Rīgas. Bijis vācu tautības muižnieks. Augusta F. N. Hāgemeistera un Heinriha G. T. Hāgemeistera tēvs. 1783. gadā nopirka Drustu muižu no sava brāļa A. B. Hāgemeistera un 10 gados iekārtoja 6 jaunas lopu muižas, 29 zemnieku sētas. No 1786. gada līdz 1787. gadam uzbūvēja pirmās Gatartas muižas ēkas, iekārtoja Jaundrustu un Auļu muižas. 1788. gadā uzcēla Buļļu, 1792. gadā Briņģu muižu.

Kārlis Jannaus dzimis 1874.gada 1. jūnijā Dzērbenes Sīkatās. Miris 1963. gada 17. aprīlī Jūrmalā. Bijis zobārsts, rakstnieks. Precējies ar A. Tullija meitu Konstanci. Mācījies Auļukalna skolā, Drustu draudzes skolā pie A. Tullija, Cēsu pilsētas skolā, Jelgavas reālskolā, 1900. gadā zobārstu skolā Maskavā. Strādājis par zobārstu no 1900. gada līdz 1902. gadam Valmierā, no 1902. gada līdz 1907. gadam Rīgā, no 1907. gada līdz 1913. gadam Jaltā, no 1914. gada līdz 1920. gadam zobārsts Cēsīs. No 1919. gada līdz 1920. gadam Cēsu apriņķa valdes priekšsēdētājs. No 1920. gada līdz 1922. gadam zobārsts Līgatnē, no 1922. gada līdz 1935. gadam Rīgā, no 1935. gada pensijā. 1903. gadā pirmā literārā publicistika – stāsts. Sarakstījis 2 romānus, atmiņas par A. Tulliju, R. Kaudzīti.

Edgars Jundzis dzimis 1907. gada 18. janvārī Valkas apriņķa, Omuļu pagasta Kalnmiciņos saimnieka ģimenē. Miris 1986. gada 21.oktobrī Jaunpiebalgā. Bijis garīdznieks. Mācījies Valkas vidusskolā, beidzis vidusskolu Rīgā. Studējis teoloģiju Latvijas Univeritātē, arī Šveicē. Dibināja Valgā latviešu ģimnāziju, kur mācīja ticības mācību. 1951. gadā apcietināts, notiesāts par pretvalstisku aģitāciju. Sodu izcieta Vorkutas spaidu darbu nometnē.1955. gadā atgriezās Latvijā. Mācītājs Lubānā, Jaunpiebalgā, Vecpiebalgā, Velēnā, Drustos, Ērgļos, Rīgā.


Augusts Ķibers dzimis 1875.gada 22. novembrī Vaives Ķiberos saimnieka ģimenē. Bijis skolotājs. Beidzis Cēsu pilsētas skolu. No 1891. gada līdz 1935. gadam Auļukalna un Drustu skolas skolotājs un pārzinis. Ērģelnieks, kora vadītājs. Pētījis Drustu vēsturi. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.


Indriķis Hugo Lācis dzimis 1891. gada 1. novembrī Drustu pagasta Auļukalna Ķeveros saimnieka ģimenē. Miris 1953. gada 17. aprīlī Oldenburgā, Vācijā. Bijis agronoms. Mācījies Auļukalna pagastskolā, Drustu draudzes skolā. No 1906. gada līdz 1912. gadam mācījies Pleskavas lauksaimniecības skolā. No 1912. gada līdz 1917. gadam studēja Rīgas Politehniskajā institūta Lauksaimniecības nodaļā. 1926. gadā beidza Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti. No 1924. gada līdz 1937. gadam Jaungulbenes lopkopības izmēģinājumu stacijas vadītājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1937. gada līdz 1939. gadam Latvijas Universitātes privātdocents. No 1939. gada līdz 1944. gadam Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas privātdocents. Publicēja darbus par augsnes kaļķošanu un mēslošanu.


Kārlis Irbe Kārlis Irbe dzimis dzimis Lielsatiķu “Sīļos”. Viņa tēvs bija rentnieks Kristaps Irbe, māte — Lavīze (dzim. Dišlere). Skolojies Gaiķos, Aizputē un Saldū. No 1881. līdz 1886. gadam studējis Tērbatas Universitātē. Bijis aktīvs studentu korporācijas "Lettonia" biedrs. Pēc studijām prakses gadu kalpoja Smiltenes draudzē. Pēc tam uzsāk patstāvīgu kalpošanu, un tika ordinēts Maskavas vācu draudzē. Kad saņēma aicinājumu kalpot Dzērbenes - Drustu draudzē, pieņēma to un tika apstiprināts 1888. gadā. 1902. gadā tika ievēlēts par Cēsu iecirkņa prāvestu. Politisku apsvērumu dēļ uz laiku tika atstādināts no kalpošanas. Starpposmā apceļoja Eiropu. 1905. gadā pieņēma piedāvājumu strādāt V. Maldoņa vadītajā meiteņu ģimnāzijā. Pirmā Pasaules kara laikā uzturējās Krievijā un Ukrainā. 1915. gadā kalpoja kā mācītājs Harkovas latviešu (bēgļu) draudzē. 1917. gadā dibināja latviešu Pētera draudzi Maskavā. 1917. gadā uzsāka darbu pie latviešu luteriskās banznīcas izveides. Saņēma Krievijas Pagaidu valdības atļauju un tika nozīmēts par pirmo konsistorijas prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām. 1920. gadā Kārlis Irbe atgriezās Latvijā. Piedalījās luteriskās baznīcas satversmes izstrādē. 1922. gadā no 21. līdz 24. februārim notika luterāņu 2. Sinode. Šīs Sinodes laikā K. Irbi ievēlēja par LELB pirmo bīskapu. Šī paša gada 16. jūlijā Kārli Irbi iesvētīja par bīskapu Zviedrijas arhibīskaps Nātans Sēderblūms. Kārļa Irbes kalpošanas laikā tika atjaunota karos sapostītā luterāņu baznīca, izveidota un apstiprināta LELB Satversme un Agenda, izdota Dziesmu grāmata, sāka iznākt LELB Baznīcas kalendārs. Kārlis Irbe apbalvots ar Triju Zvaigžņu un Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni. Nozīmīgākās problēmas K.Irbes kalpošanas laikā bija vācu un latviešu luterāņu savstarpējā neiecietība un pretstāvēšana, Jēkaba baznīcas zaudēšana un Doma baznīcas jautājumi. Pēdējā iemesla dēļ 1931. gada 10. novembrī K. Irbe sasauca Ārkārtas Sinodi un nolika pilnvaras. Mūža pēdējos gadus pavadīja, aktīvi strādājot pie jaunatnes nozares un ārmisijas attīstīšanas. Miris 1934. gada 23. martā pie sava rakstāmgalda. Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Kārlis Lapiņš dzimis 1895. gada 27. janvārī Drustu pagasta Gatartas Kalna Lībiešos saimnieka ģimenē. Miris 1942. gada 21. aprīlī Petropavlovskas spaidu darbu nometnē, Ziemeļkazahijā. Bijis rakstnieks, žurnālists. Mācījies Gatartas skolā, Drustu draudzes skolā. No 1909. gada darbojies Rīgā. 1913. gadā sāka rakstīt presē. Darbojies žurnālistikā. Sarakstījis romānus – „Revolūcijas mutuļos”, „Nemiera paaudze”, „Čekas gūstā”, „33 dodas uz Eiropu”, „Republika gaisā” u.c., stāstu krājumus – „Sirds bankrots”, „Kara stāsti” u.c. 1940. gada decembrī apcietināts, apsūdzēts pretpadomju aģitācijā un boļševisma nomelnošanā.


Arturs Loze dzimis 1886. gada 11. jūlijā Sarkaņu pagastā. Bijis pašvaldību darbinieks. Mācījies Cēsu pilsētas skolā. No 1905. gada Drustu pagasta darbvedis, sekretārs. Drustu Viesīgās biedrības priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.


Eduards Mellups (Brazīlietis) dzimis 1860. gada 17. jūlijā Drustu pagasta Skripstos Drustu muižas dārznieka ģimenē. Bijis zemnieks, pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, literāts. Mācījies Drustu pagastskolā. Bijis Drustu pagasta valdes un tiesas rakstvedis. No 1882. gada rakstījis stāstus un apcerējumus laikrakstā „Mājas Viesis”, „Latvijas Balss”, „Dzimtenes Vēstnesis” u.c. Kopā ar K. Mellupu publicējis romānu „Vectēva stāsts”.


Kārlis Mellups dzimis 1889. gadā Drustu pagasta Skripstos. Bijis feļetonists, fotogrāfs. 1922. gadā Rīgā sāka regulāru satīrisku laikrakstu izdošanu. Ar pseidonīmu Dr. Pitagors publicējis feļetonu „Brīvā Zeme”, „Latvis”. No 1922. gada līdz 1923. gadam K. Mellupa vadībā iznāca neatkarīgi bezpartejisks joku un zobgalības laikraksts „Rūgtās Drapes”. No 1923. gada līdz 1925. gadam iznāk „Pūcesspieģelis” 155 numuri. Pēc tam iznāk daži „Satirs” un „Muša” numuri. 20. gadsimta 30. gados atgriežas Drustos, iekārto darbnīcu pie Gatartas muižas un kļūst par fotogrāfu.


Kārlis Eduards Ozoliņš dzimis 1885.gada 27. novembrī Mālupes pagastā. Miris 1955. gada 15. janvārī spaidu darbu nometnē Karagandā. Bijis skolotājs. Mācījies Ostrovas skolā. Pašmācības ceļā ieguvis skolotāja tiesības. No 1937. gada Drustu skolas pārzinis. Drustu krājaizdevumu sabiedrības priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Nodarbojies ar dārzkopību, vadīja mazpulkus. 1945. gadā padomju vara notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.


Jānis Ozols dzimis 1903. gada decembrī Drustu pagasta Gatartas Lībiešos. Miris 1975. gada 22. februārī Rīgā. Bijis tulkotājs. Mācījies Drustu draudzes skolā, Pētera reālskolā Rīgā. 1923. gadā beidzis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu. No 1924. gada līdz 1932. gadam studējis lauksaimniecību Latvijas Universitātē. No 1925. gada līdz 1941. gadam strādājis Zemkopības ministrijā. Kopš 1940. gada tulkojis daiļliteratūru no krievu valodas.


Jānis Rība dzimis 1898.gada 24. jūlijā Drustu pagasta Lurantos. Miris 1981. gada 27. janvārī Drustos. Bijis skolotājs, metālmākslinieks.

19. gadsimta otrajā pusē Lurantos saimniekoja Jānis Rība kopā ar sievu Annu (dzimtais uzvārds Liepa). Ģimenē auga pieci dēli.

Jānis Rība skolas gaitas sāka Drustu pagstskolā, mācības turpināja Dzērbenes ministrijas skolā, Cēsu arodskolā. Cīnījās 1. pasaules karā, dienēja Latvijas armijā. 1933. gadā beidza Latvijas Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu ”Sienas pulkstenis metāla kaldinājumā”. No 1944. gada līdz 1960. gadam skolotājs Drustu skolā. Jānis Rība gleznoja, gatavoja rotaslietas, pēc pasūtījuma veidoja lozungus, apsveikumus, galda kartes, afišas un zīmēja karikatūras. Karikatūrās atspoguļojās viņa dzīves redzējums un humoristiska notikumu uztvere. Jāņa Rības asais un vērīgais skats pamanīja daudzas padomju laika nebūšanas. Arī mūsdienās laikabiedru albumos kā mīļa piemiņa glabājas Jāņa Rības karikatūras. Mākslinieks aizgāja aizsaulē 1981. gada 17. janvārī. Apglabāts Dzērbenes vecajos kapos.


Pēteris Rība dzimis 1900. gada 27. oktobrī Drustu pagsta Lurantos. Miris 1981. gada janvārī. Bijis mūziķis, mūzikas skolotājs. Latvijas kodiriģenta amata audzināšanas pamatlicējs.

Mācījies Drustu skolā, Dzērbenes ministrijas skolā. No 1916. gada līdz 1918. gadam mācījies Valmieras skolotāju seminārā. Studēja Latvijas Tautas universitātē. No 1921. gada līdz 1930. gadam mācījies Latvijas Konservatorijā ērģeļu spēli un kordiriģēšanu pie profesora P. Jozuusa, kompozīcijas teoriju pie J. Vītola, beidzis ar brīvmākslinieka grādu. Rakstvedis Kara ministrijā, mūzikas un dziedāšanas skolotājs baznīcas virsvaldes ģimnāzijā un Rīgas 4. pamatskolā. Arī kordiriģenta un ērģelnieka palīgs Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Pēc 2. pasaules kara skolotājs Jāzepa Mediņa mūzikas skolā Rīgā. Ar Jēkabu Mediņu dibinājis Latvijas Konservatorijā Kordiriģēšanas fakultāti.

Mārcis Sārums (īst. v. Mārcis Podiņš) dzimis 1799. gada 2. oktobrī Priekuļu pagasta Podiņos galdnieka ģimenē. Miris 1859. gada 31. jūlijā Priekuļu pagastā. Vidzemes lībietis, kas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos. Latviešu celtniecības vēsturē viņš tiek minēts kā pirmais celtniekmeistars no zemnieku vidus. Sāruma izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli 1853. gadā Rīgā, Melngalvju namā, sarīkotajā izstādē viņš ieguvis mazo sudraba medaļu. Vispusīga amatnieka prasmes Sārums apguvis pie tēva. Patstāvīgi būvju celšanu viņš sācis 35 gadu vecumā, vēlāk izveidojis savu celtniecības skolu. Sāruma vadībā veikta Dzērbenes, Drustu baznīcas būve, kā arī pārbūves darbi vairākās citās baznīcās - Vecpiebalgas, Trikātas, Rūjienas u. c. Pārbūves darbi tika veikti arī muižās - Siguldas, Jumurdas un Kuarulas muižā Igaunijā.

Gunārs Slaidiņš dzimis 1934. gada 17. februārī Drustu pagasta Jaunciemos. 1980. gada 16. jūlijā gājis bojā satiksmes negadījumā. Ķīmiķis.

Gunāra tēvs Jānis Slaidiņš dzimis Dzērbenes pagasta rentnieka ģimenē. 1929. gada 25. decembrī salaulājies ar Jaunciema māju saimnieci Martu Strēlnieks un pārcēlies uz šīm mājām. 1935. gadā viņš beidzis Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti un ieguvis agronoma diplomu. Par labu saimniekošanu Drustu pagastā no prezidenta Kārļa Ulmaņa saņēmis naudas balvu. Divas reizes ticis izsūtīts uz Sibīriju. Izsūtījumā Jānis Slaidiņš ilgas pēc Latvijas paudis dzejā.

Gunāra māte Marta Slaidiņa beigusi Kaucmindes mājturības skolu un bijusi laba saimniece. Gunāra Slaidiņa vecākā māsa Skaidrīte Slaidiņa (pēc apprecēšanās – Smēķe) vēl tagad dzīvo dzimtas Jaunciema mājās, bet māsa Rasma Sautiņa, kas ir beigusi Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti un pēc tam vairākus gadus tur strādājusi, dzīvo Rīgā.

1949. gadā beidza Drustu skolu. Izglītību turpināja Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolā, kuru absolvēja 1953. gadā un iestājās Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes Silikātu tehnoloģijas nodaļā, kuru beidza 1958. gadā, iegūstot inženiera tehnologa diplomu. No 1958. gada līdz 1961. gadam studēja aspirantūrā Maskavā – PSRS Zinātņu akadēmijas Elektroķīmijas institūtā. 1962. gadā atgriezās Rīgā un sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātes Ķīmijas katedrā par vecāko pasniedzēju. 1963. gada maijā Gunārs Slaidiņš PSRS ZA Elektroķīmijas institūtā aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju „Protonu difūzijas ātrums niķeļa oksīdos un skābekļa virsspriegums uz niķeļa oksīda elektroda”. 1963. gada novembrī Gunāru Slaidiņu iecēla par Latvijas Universitātes dekāna vietnieku (prodekānu) ķīmiķu apmācības jautājumos. 1964. gada 1. septembrī darbu sāk Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāte un par tās pirmo dekānu kļūst Gunārs Slaidiņš. 1966. gada 1. septembrī darbu sāk Gunāra Slaidiņa izveidotā Fizikālās ķīmijas katedra. 1967. gadā katedrā tika izveidota jauna specializācija – elektroķīmija. Strādādams par fizikālās ķīmijas katedras docentu, Gunārs Slaidiņš turpināja intensīvus zinātniskos pētījumus. Viņā vadībā ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju izstrādāja un aizstāvēja Jānis Čakste 1976. gadā, 1976. gadā arī Jānis Zaļoksnis, 1978.gadā Uldis Alksnis. Gunārs Slaidiņš rakstīja ķīmijas zinātņu doktora disertāciju „Dažas oksīdu elektrodu elektroķīmiskās īpašības”.

1980. gada 16. jūlijā cieta autoavārijā uz šosejas Rīga – Saulkrasti. Ceļā uz slimnīcu Gunārs Slaidiņš mira. Viņu apglabāja Drustu kapsētas ģimenes kapos.

Pēteris Tabiņš bija 2. Ventspils kājnieku pulka dižkareivis. Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 1921. gadā. Dzimis 1897. gada 10. oktobrī Gatartas pagasta Naucos. Zemkopis. Krievu armijā iesaukts 1916. gada maijā, dienējis 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā. Piedalījies daudzās kaujās. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna ievainots. 1919. gada aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, kur dienējis apmēram mēnesi. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. jūnijā. 1920. gada 17. janvārī Latgalē gājis izlūkgājienā uz Borinu sādžu, pēc uzdevuma izpildes, atgriezdamies pie savējiem, sadursmē ar pretinieka pārspēku izlauzās cauri tā ķēdēm, sagādādams lieliniekiem zaudējumus, atnesa precīzas ziņas par to spēkiem, tā sekmēdams sādžas ieņemšanu. Atvaļināts 1921. gada 16. aprīlī. Lauksaimnieks Gatartas pagasta Lejasapiņos. Pēc 2. pasaules kara no mājām izraidīts. Dzīvojis Piebalgā, strādājis veterinārajā punktā, veterinārais feldšeris. Miris 1980. gada 14. decembrī. Apbedīts Piebalgas kapos.

Voldemārs Teikmanis dzimis 1870. gada 20. decembrī (1871. gada 1. janvārī) Gatartas pagasta Mīlakšās. Miris 1918. gada 24. februārī pie Pleskavas. Bijis jurists, žurnālists, rakstnieks, grāmatniecības apskatnieks. Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies no 1881. gada līdz 1888. gadam  Drustu un Vecpiebalgas draudzes skolā, no 1888. gada līdz 1893. gadam Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Studējis no 1893. gada līdz 1897. gadam Tērbatas Universitātē jurisprudenci. No 1893. gada līdz 1906. gadam advokāts Pleskavā, Cēsīs. “Rīgas Avīzes” publicists. 1917. gadā Vidzemes Pagaidu zemes padomes loceklis. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcē 1907. gadā  sniedzis bibliogrāfiski kritisku pārskatu par iepriekšējā gada lugu izdevumiem (publicēti “Rīgas Avīzē”). Lielinieki nošāva kā ķīlnieku 1918. gadā. Apbedīts Drustu kapos.

Antons Tullijs dzimis 1851. gadā Veļķu pagasta Žīguros. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, Varšavas evaņģēliski luteriskajā seminārā, no kura brīvdomības dēļ izslēgts. Pašmācības ceļā ieguvis skolotāja tiesības. Strādājis par skolotāju Vestienā, Raunā, Litenē, Drustu draudzes skolā no 1875. gada līdz 1907. gadam. Pēterburgā ieguvis vācu valodas mājskolotāja tiesības 1906. gadā. Presē publicējis dzejoļus - "Neticīgais" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1873. gadā. Sarakstījis aritmētikas, vēstures, krievu un vācu valodas mācību grāmatas, grāmatu "Norvēģija" 1906. gadā, sastādījis krājumu "Mīklas, parunas un sakāmi vārdi" 1902. gadā. Tulkojis latviešu valodā stāstus. Miris 1909. gadā Jaunjelgavā, apbedīts Vecpiebalgas draudzes kapos.

Jānis Vadzis dzimis 1895. gada 9. septembrī Drustu pagasta Slušās saimnieka ģimenē. Bijis ārsts, literāts. Mācījies Auļukalna skolā, Dzērbenes un Drustu draudzes skolā. No 1910. gada līdz 1914. gadam Valmieras skolotāju seminārā. 1915. gadā iesaukts kara dienestā, karojis I pasaules karā. 5. Zemgales strēlnieku pulka sastāvā 1917. gada janvārī piedalījās Ziemassvētku kaujās. No 1918. gada līdz 1921. gadam studējis filoloģiju Kazaņas Universitātē. 1921. gadā atgriezās Latvijā. No 1921. gada līdz 1926. gadam studēja medicīnu Latvijas Universitātē un skolotājs Rīgas 9. pamatskolā. No 1926. gada ārsts. No 1944. gada ārsts Jaunpiebalgā. 1945. gada decembrī apcietināts, jo sniedza medicīnisko palīdzību nacionālajiem partizāniem. Notiesāts uz 5 gadiem spaidu darbu nometnē. Pēc atbrīvošanas ārsts Rankas slimnīcā. Rakstījis dzeju, atmiņas par soda izciešanas laiku. Par to 1960. gadā apcietināts, atņemti 25 stāsti un 300 dzejoļi. Trīs gadus pavadīja spaidu darbu nometnē Putemā, Mordovijā. Pēc atbrīvošanas izceļoja pie bērniem.

Atis Zālītis dzimis 1900. gada 15. decembrī Gatartas pagastā. Miris 1972. gadā Rīgā. Bijis skolotājs, žurnālists. Bijis Latvijas Radio literārās daļas vadītājs. Apcietināts un izsūtīts 1941. gadā. Atgriezies dzimtenē 20. gadsimta 50. gadu vidū, taču radošajā darbā palicis neatbalstīts. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.












      Atpakaļ