Viņu dzīve saistīta ar Drustu pagastu



 

Jānis Arājs (1918. 4. III Jaunlaicenē - 2014. 14. IX Drustos) – skolotājs. 1938. gadā beidzis Gaujienas ģimnāziju, 1943. – 1945. gadam cīnījies latviešu leģionā – 19. divīzijas sastāvā Kurzemes cietoksnī. 1943. – 1945. gadam Vorkutas spaidu darba nometnē. No 1958. gada skolotājs Drustu pamatskolā. 1964. gadā neklātienē beidzis LVU Latviešu valodas un literatūras nod. No 1987. gada veido Drustu pamatskolas muzeju. No 2008. gada Drustu novadpētniecības muzeja vadītājs. Sarakstījis grāmatas „Intereses un to veidošana skolā”, „Jaunajam skolotājam”, „Skola ezera krastā”.

Pēteris Atspulgs (īst. uzv. Miķis; 1908. 21. I Raunas pagasta Baložos saimnieka ģimenē – 1962. 22. XII Launkalnē, apbedīts Drustu kapos) – dzejnieks. Mācījies Smiltenes un Rīgas ģimnāzijā. Bijis ierēdnis, saimniekoja tēva mājā. 20. gs. 20. gadu nogalē viens no darbīgākajiem „Zaļās vārnas” biedriem. 1936. gadā iznāca vienīgais dzejoļu krājums „Dzīras”. 20. gs. 20. - 30. gadu periodikā publicēja dabas tēlojumus. Vācu laikā dienēja policijas bataljonā. Latviešu leģiona 19. divīzijas sastāvā cīnījās Kurzemes cietoksnī. Tēlojis latviešu leģionāru pārdzīvojumus mākslinieciski spilgtās balādēs un dzejoļos, kas publicēti laikrakstos „Tēvija” un „Latvju Balss”. Pēc 2. pasaules kara nokļuva PSRS spaidu darbu nometnē. 1949. gadā atgriezās Latvijā.

Jēkabs Baltgailis (1888. 28.VII Drustos vērpjamo ratiņu amatnieka ģimenē – 1954. 4. III, Rīgā) – vijolnieks, mūzikas skolotājs. Mācījies Drustu pagastskolā un draudzes skolā, Cēsu pilsētas skolā, 1903. – 1905. gadam mācījies Rīgas Pētera – Pāvila skolā. Pašmācības ceļā un pie privātskolotājiem Rīgā apguvis vijoļspēli. 1905. – 1908. gadam mācījies Ķeizariskajā Rīgas mūzikas skolā, 1908. – 1912. gadam studēja Pēterpils Konservatorijā, kuru nepabeidza. Spēlēja 1. vijoli Tērbatas Vanemuines, vēlāk Viļņas simfoniskajā orķestrī. Iesaukts 1. pasaules karā. Līdz 1917. gadam spēlēja pulka orķestrī Pēterpilī, pēc tam koncertmeistars latviešu strēlnieku simfoniskajā orķestrī. Līdz 1920. gadam vijolnieks Pēterpils Marijas operas teātra simfoniskajā orķestrī. 1920. gadā beidza Pēterpils Konservatoriju. 1922. – 1926. gadam koncertmeistars Liepājas operā. 1926. - 1927. gadam Nacionālās operas vijoļnieks. 1927. – 1954. gadam vijolnieks un koncertmeistars Latvijas Radio simfoniskajā orķestrī. Mācījis vijoļspēli Tērbatas, Liepājas, Rīgas mūzikas skolā un Latvijas Valsts konservatorijā. Spēlējis daudzus solokoncertus Latvijā un Igaunijā. Līdz mūža beigām privāti mācīja bērnus vijoļspēlē. Izstrādājis „Orķestra studijas pirmai vijolei no latviešu skaņdarbiem”.

Kārlis Baltgailis dzimis 1893. gada 27. martā Vidzemē, Gatartas pagastā tirgotāja ģimenē. Bērnībā ar ģimeni pārvācies uz Rīgu, kur beidzis pamatskolu. Jaunībā viņu ir saistījusi jūra, tāpēc vienu vasaru nobraucis par kuģa puiku un vēlāk mēģinājis iestāties Mangaļu jūrskolā, kas nav izdevies tuvredzības dēļ. Kāds ārsts, redzēdams Kārļa Baltgaiļa zīmējumus, ieteicis viņam doties pie Rozentāla, kurš arī nākamo mākslinieku kā jaunāko un mazāko uzņēmis savā studijā. Šeit viņš mācījies (1906 — 1907) kopā ar Oto Skulmi, Kronenbergu, Zeberiņu, Vilciņu, Rončevski. Vēlāk iestājies Ķeniņa reālskolā (1907 — 1911), kurā mācījies kopā ar Jēkabu Kazaku. Skolā patikusi zīmēšana, ko pasniedzis Jūlijs Madernieks. Šajā skolā pabeidzis reālskolas piecas klases, tad nolēmis stāties Penzas mākslas skolā, kurā jau tad mācījās viņa brālēns Jānis Baltgailis, šo skolu arī beidzis ar vidusskolas zīmēšanas skolotāja tiesībām (1911 — 1917). Mācoties Penzā, 1916. gadā apmeklējis skolā organizētos žēlsirdīgo brāļu kursus, vēlāk, vasaras brīvlaikā līdz pat rudenim, nokalpojis Rīgā kā žēlsirdīgais brālis pie IV kavalērijas divīzijas. Beidzis skolu, 1917. gadā iestājies 5. Zemgales strēlnieku pulka jātnieku izlūkos, nokļūstot frontē — Ložmetēju kalnā un Ropažu muižā, kā arī Mazās Juglas krastos un kaujās pie Nītaures, par ko saņēmis Jura krustu. Pēc komunistu apvērsuma 1918. gada februārī devies uz Penzu, vēlāk uz Omsku Sibīrijā, kur nodarbojies ar mākslu, bet Rīgā atgriezies 1920. gada maijā. Strādājis Cēsīs par zīmēšanas skolotāju arodskolā un Neja sieviešu ģimnāzijā (1920 — 1922), no 1922. gada bijis skolotāja darbs Jelgavā - Skolotāju institūtā, kurā strādājis tā pastāvēšanas laikā (1922 — 1944). Otrā pasaules kara laikā, vāciešiem nopostot Jelgavu, 1944. gadā, iet bojā mākslinieka iedzīve un darbi (daudzi tika atjaunoti pēc atmiņas pēc Otrā pasaules kara), decembrī mākslinieks devies dzīvot uz Cēsīm, kur strādājis par skolotāju Cēsu skolotāju institūtā (1945 — 1950) un Cēsu 2. vidusskolā (1950 — 1956), tad pensionējies. Bijis Mākslinieku savienības biedrs no 1945. gada, piecus gadus vēlāk izslēgts, bet 1958. gadā atjaunots. Miris Cēsīs 1979. gada 15. februārī. Bijis Latvijā aktīvs mākslas dzīves organizētājs, no 1925. gada, veicis plašu mākslas propogandu Latvijas pilsētās. Bijis viens no makslinieku biedrības "Zaļā vārna" dibinātājiem un tās tēlotāja mākslas sekcijas vadītājs līdz 1940. gadam, kā arī rakstījis par latviešu izstādēm un mākslu žurnālā "Zaļā Vārna". Galvenā mākslinieka daiļradē bija strēlnieku tēma, batālija, taču gleznojis arī ainavas, portretus, lauku darbu tēmas sadzīves žanrā. Darbu veidošanā galvenokārt izmantojis temperas un akvareļa tehniku, retāk eļļas glezniecību un grafīta zīmējumus. Mākslinieciskās darbības sākumā Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka ietekmē nodevies ekspresīviem meklējumiem, 1920. gados gleznu struktūra un formu valoda iegūst graciozitāti, vijīgo ritmu, izkopjot lirisko jušanu. 1930. gadi ir mākslinieka raženākais posms, parādās viņa briedums, par viņa stiliskiem līdzekļiem kļūst dekoratīvie laukumi, klusināts kolorīts un līnija. Ritmos parādās ekspresivitāte. Mākslinieks sācis piedalīties izstādēs 1913. gadā. Kārlis Baltgailis piedalījies trešajā (1913), ceturtajā (1914/1915) Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, Orenburgas izstādē (1916, kopā ar Robertu Sniķeri un Aleksandru Beļcovu), Penzas gleznu skatē (1917), latviešu bēgļu makslinieku izstādē Penzā (1918). Aktīvi piedalījies biedrības "Zaļā vārna" rīkotajās izstādēs Jelgavā un citās pilsētās. 1939. gadā mākslinieks nosvinējis 25 gadu mākslinieka darbību ar savu darbu skati, atskatoties uz 62 izstādēm, kurās piedalījies Rīgā un provincē, Vācijā (Karaļaučos), Krievijā, ASV (Los Andželosā). Mākslinieks sarīkojis personālizstādes Jelgavā (1923, 1939), Rīgā (1964), Cēsīs (1978). Pēc nāves izstādes bijušas Priekuļos (1979), Jelgavā (1980), Cēsīs (1983).

Jānis Barons - dzimis: 19.03.1898. Miris 02.08.1945. Dzimis Latvijā, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, latviešu strēlnieks, nacionālais partizāns, mežabrālis, Neatkarības kauju dalībnieks,Viestura ordeņa kavalieris. Dzimis Drustu pagasta Rideļos. Bijis zemkopis.1. pasaules kara laikā dienējis latviešu strēlnieku formējumos. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 22. novembrī pie Smārdes veica izlūkošanu ienaidnieka aizmugurē un ievāca ziņas par bermontiešu dislokāciju, tā lielā mērā sekmēdams veiksmi nākamajā kaujā. Atvaļināts 1921. gada 1. maijā. Bijis lauksaimnieks Drustu pagasta Rideļos, arī pagasta vecākais. 1941. gada 14. jūnijā no izvešanas izvairījies, deportēta ģimene:

  • Barone Lūcija Jāņa m., dz. 1899, lieta Nr. 17231, izs. adr. Cēsu apr., Drustu pag., Rideļi , nometin. vieta Krasnojarskas nov., Ačinskas raj.

  • Barons Arnis Jāņa d., dz. 1938, lieta Nr. 17231, izs. adr. Cēsu apr., Drustu pag., Rideļi , nometin. vieta Krasnojarskas nov., Ačinskas raj. , atbrīvoš. dat. 1946.09.15

  • Barons Jānis Jāņa d., dz. 1930, lieta Nr. 17231, izs. adr. Cēsu apr., Drustu pag., Rideļi , nometin. vieta Krasnojarskas nov., Ačinskas raj. , atbrīvoš. dat. 1946.09.15

  • Barons Uldis Jāņa d., dz. 1933, lieta Nr. 17231, izs. adr. Cēsu apr., Drustu pag., Rideļi , nometin. vieta Krasnojarskas nov., Ačinskas raj.

Bijis pagasta vecākais līdz 1944. gada rudenim, pēc tam nacionālais partizāns. Kaujas vietā ar čekistiem, kur 1945. gada 2. augustā krita nacionālais partizāns Jānis Barons, netālu no "Lejas Mindaugu" mājām Drustu pagastā, uzstādīts krusts. Apbedīts Drustu kapos.

Kārlis Barons (1912. gada 5. jūnijā Drustu pagastā Mindaugos - 1996. gada 17. martā Rīgā) bija daiļdārznieks un ainavu arhitekts.1933. gadā beidzis Bulduru dārzkopības vidusskolu, strādājis Rīgas dārzu pārvaldē par jaunāko zīmētāju. Bijis Valdeķu muižas parka rekonstrukcijas dabu vadītājs. 1944. gadā sāka strādāt Rīgas dārzu un parku trestā. 1967. gadā projektēšanas institūtā "Komunālprojekts" kļūst par galveno speciālistu. Piedalījies Kronvalda parka, Ziedoņdārza, Esplanādes, Latgales dārza un Uzvaras laukuma projektēšanā. Projektējis komplekso labiekārtojumu Rīgas kvartāliem, apstādījumus Daugavmalā, Uzvaras parkā, Filharmonijas skvērā, parkus Cēsīs, Kuldīgā, Smiltenē, Uļjanovskā. Publicējis rakstus par dārzu arhitektūru un mākslu. Sarakstījis grāmatu „Dārzu māksla”. 

Pēteris BERNĀTS (arī BENGARTS, BENGARDS) - 9. Rēzeknes kājn. pulka seržants. LKO piešķirts 1921. gadā. Dzimis 1896. g. 18. martā Gatartas pag. Zemkopis, mūrnieks. Krievu armijā iesaukts 1915. g. aug., dienējis 4. Eiropas strēln. pulkā Daugavpils frontē, piedalījies kaujās. 1916. g. beigās pārsūtīts uz Rumānijas fronti, 1917. g. sākumā pārcelts uz Rezerves latv. strēln. pulku. Beidzis ložmetējnieku mācību komandu, dienējis 7. Bauskas latv. strēln. pulkā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 1. sept. Dzērbenes komandantūrā, pēc tam pārcelts uz 9. Rēzeknes kājn. pulku, piedalījies visās tā kaujās. Paaugst. par virsseržantu. 1919. g. 4. un 5. nov., kad ienaidnieks ieņēma Bulduru tiltu, Bernāts pirmais spēcīgā ugunī pār klaju lauku metās triecienā, aizraudams citus sev līdzi, atsita bermontiešus pāri Lielupei un nodrošināja mūsu labo spārnu tālākai cīņai. Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām, virsdienesta instruktors (vada seržants) līdz atvaļināšanai 1925. g. 3. janv. Pēc tam jaunsaimnieks un tirgotājs Gatartas pag. Kundziņkrogā. 1931. g. pārcēlies uz dzīvi Rēzeknē. No 1941. g. policijas kārtībnieks. 1944. g. aizbraucis uz Vāciju. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Pēteris Bērziņš (1882. 25. II Drustu pagasta Lukstiņās saimnieka ģimenē – 1954. 7. V Rīgā) – Latvijas armijas ierēdnis, žurnālis, militārpublicists, kara vēstures pētnieks. Mācījies Drustu pagastskolā, draudzes skolā. No 1903. gada ierēdnis Vidzemes guberņas karaklausības komisijā. 1915. gadā titulārpadomnieks. Apbalvots ar Staņislava ordeni. 1918. gada septembrī atgriezās Latvijā. Laikraksta „Līdums” līdzstrādnieks juridiskajos jautājumos. No 1919. gada jūlija Latvijas armijā, Rīgas apsardzības pārvaldes darbvedis. 1920. gadā izstrādā pirmo likumprojektu par karaklausību Latvijā. 1921. – 1927. gadam Kara ministrijas Budžeta un kredītu pārvaldes priekšnieka palīgs. 1927. gadā atvaļināts slimības dēļ. Publicējis laikrakstā „Latvijas Kareivis”, žurnālā „Aizsargs”. Militāro rakstu krājumā par administratīviem un militāri saimnieciskiem tematiem. Sarakstījis grāmatas „Karaspēka īsa saimniecības vēsture”, „Mobilizācijas vēsture un teritorija”, „Latvijas brīvības cīņas”. Militāro rakstu krājumi. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Indriķis Biernis (1894. 20. II Drustu pagasta rentnieka ģimenē – 1973. 28. XI Rīgā) – inženieris, mehāniķis, LLU mācībspēks. Mācījies Gatartas pagastskolā, Jaunpiebalgas draudzes skolā, 1912. gadā Kijevas un 1912. – 1917. gadam Žitomiras mērniecības skolā. Pilsoņu kara laikā ieslodzīts Deņikina pārvaldītā apgabala cietumā. 1929. gadā beidzis Maskavas Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Inženieru fakultāti un palika tur par asistentu.1930. – 1933. gadam V. Gorjačkina palīgs mašīnu izmēģinājumos. Docents un zinātniskais līdzstrādnieks Maskavā, Tulā, 1934. – 1945. gadam Taškentā. 1937. gadā apcietināts, vēlāk atbrīvots. 1945. – 1954. gadam Baltijas MIS direktors. Vienlaikus 1945. – 1973. gadam LLU Mašīnu un traktoru parka ekspluatācijas katedras vadītājs. Sarakstījis grāmatas par traktoru un lauksaimniecības mašīnu izmantošanu, lopkopības mehanizāciju. 

Augusts Briedis (1877. 8. V Drustu pagasta Auļukalna Gauduļos – 1937. 4.XII Rīgā) – zemniecības un valsts darbinieks, garīgu dziesmu tekstu autors. Mācījies Drustos. Pašmācības ceļā ieguvis mājskolotāja tiesības. 1906. gadā dibina un līdz 1912. gadam vada Jelgavā tirdzniecības skolu. Latvijas valsts tapšanas laikā ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē un Tautas padomē. Visu Latvijas 1. brīvvalsts Saeimu deputāts. Rakstījis periodikā par tiesībām, kultūru un sabiedrisko dzīvi. Zemnieku savienības biedrs, rakstījis visos šīs partijas izdevumos un paša rediģētajā laikrakstā „Brīvā Zeme”.

Pēteris Briedis (1894.23. VII Drustu pagasta Auļukalna Muižniekos zemkopja ģimenē – 1941. 29.VI izpildīts nāves sods Noriļskas spaidu darbu nometnē, PSRS) – Latvijas armijas pulkvedis leitnants. Mācījies Launkalna pamatskolā, Smiltenes draudzes skolā un tirdzniecības skolā. Piedalījies 1. pasaules karā. 1916. gada jūlijā kontuzēts. No 1919. gada jūnija piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, leitnants, komandējis rotu. 1924. gadā beidzis virsnieku kursus. 1933. gadā bataljona komandieru kursus. No 1937. gada Jelgavas aizsargu pulka komandiera palīgs. No 1940. gada jūnija pulkvedis leitnants. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Viestura ordeni. Baigajā gadā apcietināts.

Jānis Burdajs (1909. Drustu pag. – 1941.) – literāts.Studējis LU Juridiskajā fakultātē. Pēc tās beigšanas strādājis Sabiedrisko lietu ministrijas Preses departamentā. Periodikā publicējis dzejoļus, īsus stāstus. Dzejoļi apkopoti grāmatā „Vīna dārzs” 1992. gadā ar dēla Andra Burdaja pēcvārdu.

Indriķis Cīrulis (1860 28. okt. (j.st.) Drustu pag. Zundos, Cēsu apr. - 1945 Rīgā) - pedagogs, publicists, izdevniecību darbinieks. Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Drustu pagastskolā un draudzes skolā, Dzērbenes draudzes skolā, Tērbatas skolotāju seminārā (1878-1881). 1881.-1887. mājskolotājs Pociemā, Grobiņā, Čerņigovas guberņā. Pārzina privātskolu Durbē (1887-1889), Torņakalna meiteņu skolu (1889-1911), Rīgas pilsētas savienotajā pamatskolā Lavīzes ielā (1912-1914), Rīgas pilsētas 8. pamatskolā (1914-1932). Latviešu valodas skolotājs Valmieras skolotāju seminārā Rīgā (1894-1900). TZO 5.šķira (1926), 4.šķira (1930).     Strādājis RLB izdevniecībā DGN : tās Rakstu komisijas loceklis. (1895-1914) un vadītājs. (1902, 1903, 1905), izdevniecības priekšnieka biedrs (1899-1914) un priekšnieks (1915-1932). Tulkojis vairākas DGN izdotas grāmatas (t.sk. P.Kaptereva "Par bērna dabu", 1901, J.Vāgnera "Kā darināta un kā darbojas mūsu miesa", 1906). Sekmējis Valmieras skolot. semināra audzēkņu nelegālās bibliotēkas izveidi.C. rakstījis par DGN: [Cīrulis I.] Derīgu grāmatu nodaļa // Rīgas Latviešu Biedrība sešos gadu desmitos, 1868-1928. - Rīga, 1928, 225.-250.lpp.; Cīrulis I. Vēsturiskais pārskats // Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas 50 gadi kultūras darbā, 1886-1936. - Rīga, 1936, 3.-44.lpp. C. apcere "Par drustēniešu izloksni" (publ. RLB ZK 15. rakstu krāj., 1911) apbalvota ar J.Velmes prēmiju.

Pēteris Cīrulis ( Zundu Pēteris; 1863. 8 VIII Drustos – 1935. 7. III Rīgā) – skolotājs – Indriķa Cīruļa brālis. Mācījies Drustu draudzes skolā, Tērbatas skolotāju seminārā. Skolotājs Majoros, Rīgā. Darbojies RLB Derīgu grāmatu nodaļā. Sarakstījis „Sarunas par dabu”, „Kustoņu valsts”, „Sniegā un ledū”, „Šveice”.

Jānis Dančausks (1877. 17. XI Drustos – 1930. 9.XII Cēsīs, apbedīts Drustu kapos) – jurists, sabiedriskais darbinieks. Pēc skolas beigšanas strādājis Cēsu apgabaltiesā. Ieguvis advokāta tiesības, ap 1910. gadu sāka privātpraksi Cēsīs. Cēsu Viesīgās biedrības priekšsēdētājs.

Arvīds Dandens (1899. 20. IX Drustu pagasta Lejasilzēnos – 1978. 20. III Melburnā, Austrālijā) – Latvijas armijas pulkvedis leitnants. 1915. – 1920. gadam mācījies Valmieras skolotāju seminārā. 1920. gadā iesaukts Latvijas armijā, dienējis Cēsu apriņķa komandatūrā. 1922. gadā beidza Kara skolas Artilērijas nodaļu. Dienējis smagās artilērijas pulkā. 1927. gadā beidzis virsnieku kursus. No 1930. gada zenītartilērists. Apbalvots ar TZO, VO. No 1940. gada jūlija pulkvedis leitnants. 1940. gada oktobrī atvaļināts. 1944. gadā nokļuva Vācijā. Izceļoja uz Austrāliju.

Jānis Dzenītis (1929.-2001.) - Latvijas PSR tieslietu ministrs (1970.-1980.). Dzimis 1929. gada 30. augustā Gatartas pagastā. 1955. gadā absolvējis LVU.1955-1962. gados strādājis LPSR prokuratūrā. No 1958. gada bija LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. PSKP biedrs kopš 1960. gada. No 1961. gada LPSR prokurora vecākais palīgs. 1962.-1967. gados LPSR prokurora vietnieks. 1967.-1970. gados PSRS Augstākās tiesas loceklis. No 1970. gada oktobra līdz 1980. gada martam – LPSR tieslietu ministrs. No 1971. līdz 1976. gadam bija LKP Revīzijas komisijas loceklis. No 1971. gada LPSR Augstākās padomes 8. un 9. sasaukumu deputāts. Kopš 1976. gada LKP CK loceklis. 1979. gadā saņēmis Nopelniem bagātā jurista titulu. Kopš 1980. gada LPSR prokurors. No 1989. gada – PSRS Ģenerālprokurora vietnieks, kādu laiku arī PSRS galvenais kara prokurors. 1992. gada martā sāka strādāt par vecāko prokuroru – valsts apsūdzības uzturētāju tiesās Maskavas pilsētas prokuratūrā. 1995. gadā devies pensijā, rakstīja memuārus, kas apkopoti Latvijā iznākušajā grāmatā „Sava laikmeta vilnī”. Miris 2001. gada 30. novembrī Maskavā.

Augusts Eglītis (1876. 29. I Drustu Vecvudiņos saimnieka ģimenē – 1949. 20.II padomju spaidu darba nometnē) – vetārsts, pulkvedis. Mācījies Drustu draudzes skolā, Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgā Nikolaja ģimnāzijā. !904. gadā beidzis Tērbatas Veterināro institūtu. Strādājis Turkestānā un Aizkaukāzā, piedalījies lopu mēra apkarošanā. 1906. gadā iecirkņa vetārsts Kubaņā. 1914. gadā iecelts par Ukrainas huzāru pulka vetārstu. 1918. gada janvārī atvaļināts, dzīvoja Gatartā. Drustu draudzes priekšnieks, Gatartas pagasta valdes un padomes priekšsēdētājs. Izglāba vairākus Gatartas vecsaimniekus no lielinieku tribunāla Cēsīs. Būdams Drustu pagasta priekšnieks, nodrošināja mobilizāciju Latvijas Brīvības cīņām. Laikraksta „Līdums” līdzstrādnieks. 1919. – 1922. gadam Latvijas armijas veterinārās pārvaldes priekšnieks. Izveidoja veterināro dienestu, par ko paaugstināts par pulkvedi. 1922. gadā atvaļināts. Vetārsts Piebalgā, tad Limbažos. 1940. gadā atgriezās Gatartā. 1945. gada februārī apcietināts.

Jānis Godiņš (Viļumu Jānis; 1777. Gatartas Viļumciemā – Drustu pagastā – 1828.30.XII/1829. 11. I ) – zemnieks, skolotājs. Dzīvojis Gatartas Viļumos. Uzcēla sev glītu māju, kuru 1809. gadā atdeva skolai, bet pats dzīvoja dūmu rijā, pa dienu mācīdams bērniem lasīšanu un Dieva vārdu. Dievbijības un labās priekšzīmes dēļ ievēlēts par Drustu baznīcas pērminderi, vēlāk arī par pagasttiesas priekšsēdētāju. 1819. gada uzvārdu došanā dabūjis uzvārdu Godiņš.

Jānis Gunārs Godiņš ( 1934. 25. IV Drustu pagasta Gatartas Kalna Viļumos) – fotogrāfs. Mācījies Drustu pamatskolā. 1949. gadā kopā ar ģimeni izvests uz Sibīriju, tādēļ ka mājā bija lielākā bibliotēka Drustu apkaimē. Mācījies Tomskas meža skolā. 1957. gadā atgriezās Latvijā. Strādājis Raunā. 1961. gadā beidzis fotogrāfu kursus. 1961. – 1981. gadam Cēsu SPK fotogrāfs. Specializējies portretu mākslā un dabas ainavās. Piedalījies mākslas fotoizstādēs, darbojies Cēsu fotoklubā, publicējis fotogrāfijas Latvijas un Cēsu novada presē, fotogrāfējis Cēsu Tautas teātra izrāžu programmām, gleznotāju izstāžu katalogiem. Kolekcionēja miniatūŗas un padomju varas aizliegtās grāmatas. 1989. gadā Grāmatu draugu biedrības miniatūro grāmatu sekcijas priekšsēdētājs. Guvis atzīstamus panākumus makšķerēšanas sportā, uzstādot noķerto zivju svara rekordus. Makšķernieku kluba „Salmo” Goda biedrs. 

Līvija Grapmane (1914. 19. I Drustu pagastā – ?) – ihtiopataloģe. !929. gadā beigusi Drustu pamatskolu, 1931. gadā iestājās Rankas divgadīgajā mājturības skolā. No 1933. gada strādājusi Rīgā. 1938. gadā beigusi vidusskolu. 1942. – 1948. gadam studējusi LU, vēlāk LLA Veterinārajā fakultātē. No 1948. gada LPSR Zivjrūpniecības ministrijā vet. Ārste zivju slimībās. No 1951. gada asistente LLA Vet. fak. No 1963. gada Epizootoloģijas un zoohigiēnas kat. doc. Lasījusi lekcijas, vadījusi praktiskos darbus mikrobioloģijā, piena ekspertīzē un zivju slimībās. Pētījusi dīķu un ezeru zivju parazītus un zivīm kaitīgos vienšūņus. Publ. par zivju slimībām un piena vet. sanitāro ekspertīzi.

Augusts (Ferdinand August Nikolaus Christoph Hāgemeisters (Hagemeister) , 1785. 24.dec. (1786. 4.janv) – 1869. 20.aug. (1.sept.) Gatartā) - muižnieks, administrators, grāmatu izplatītājs, savas grāmatas apgādātājs. 1805. studējis ekonomiku Getingenes universitātē. Pēc tam Krievijas militārdienestā. Pēc izstāšanās Cēsu apriņķa amatos. 1842.-1844. Vidzemes landmaršals, 1844. -1857. landrāts. 1810., dibinot Drustu draudzesskolu, tai dāvinājis 15 eksemplārus. G. G. Mīliha “Jaunas skolu grāmatas”, K. Hardera “Rēķināšanas grāmatiņu”, katehismu, 11 eksemplārus. M. Stobes “Veselības grāmatas”. Atbalstījis A. Rātmindera grāmatu komisijas tirdzniecības pasākumu, uzņemoties galvojumu. Apgādājis savu grāmatu ar ziņām par novada vēsturi “Manai mīļai Gatarta un Jaundrustu valstij” (1852). 

Heinrihs (Heinrich) Hāgemeisters (Hagemeister),1815. 17. VII Vecdrustu muižā – 1890. 17. III Rīgā – vecbaltiešu muižnieks, Vecdrustu dzimtkungs. Mācījies 1829. – 1831. gadam zēnu skolā Bērzainē pie Cēsīm un Pēterpils inženieru skolā. Cēsu apriņķa bruģu tiesas tiesnesis. No 1842. gada Piebalgas muižu pārvaldnieks. No 1848. gada Vecdrustu muižas īpašnieks. No 1867. – 1884. gadam landrāts, Vidzemes kredītsabiedrības virsdirektors.

Heinrihs (Heinrich Gotthard Theodor) Hāgemeisters (Hagemeister), 1784. 28.martā (8.apr.) Drustos – 1845. 12.(24.) maijā Vecdrustos) - muižnieks, vēsturnieks. 1808. Valkas Revīzijas un mērīšanas komisijā. 1814. - 1820. Drustu draudzes, 1820. – 1833. Cēsu apriņķa tiesnesis. Piedalījies Baltijas Vēstures un senatnes biedrības dibināšanā, 1839. – 1845. tās līdzdirektors. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, Rīgas Literāri praktiskās pilsoņu biedrības un Vidzemes Vispārderīgās un ekonomiskās biedrības godabiedrs. Vācu valodā rakstījis par ekonomikas un vēstures jautājumiem. Apgādājis savu grāmatu “Ziņas par Drustu draudzes baznīcu, muižām un zemniekiem” (1838).

Ludvigs Kārlis Augusts Hāgemeisters. Dzimis 1780. 16. VI Drustos atvaļināta majora ģimenē. Miris 1833. 23. XII Sanktpēterburgā - vācbaltiešu kapteinis, stūrmanis, pētnieks. Pēc tēva nāves nokļuva tēvoča ģimenē Rēvelē. 1795. gadā iestājās jūras kara flotē un 1796. gadā devās uz Rietumeiropu, dienēja Anglijas flotē. 1806. gadā vada ekspedīciju uz Aļasku, apbraucot Austrāliju un Tasmāniju no dienvidiem, ko jūrnieki iesauca par Hāgemeistera ceļu. Pirmais Krievijas sūtnis, kas apmeklējis Austrāliju. 1816. gadā komandēja 2 kuģu ekspedīciju uz Aļasku un 1817. gadā tiek iecelts par Aļaskas pārvaldnieku. Dibina tur vairākas skolas, aptiekas, bibliotēku, hospitāli, organizējis minirālu pētījumus un kartogrāfēšanu. 1818. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1821. gadā pensionējās, dzīvoja Drustu muižā. 1828. gadā atgriezās dienestā un devās jūras braucienā apkārt Zemei, iegriežoties Aļaskā. Maršala salu gr. Atklāja skaistu, savdabīgu atolu kopplatībā 2300 km2 – Kvadželeinu. 1830. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1833. gadā gatavojās jaunam tāljūras braucienam, bet pēkšņi mira. Veicis astronomiskus, meteoroloģiskus, ģeomagnētiskus novērojumus, bagātinot cilvēces zināšanas par planētu Zemi. Bijis labs matemātiķis un astronoms. Publicējis zinātniskus darbus krievu, angļu, franču, vācu, portugāļu, spāņu valodā. Bristoles līcī pie Aļaskas ir L.K.A. Hāgemeistera vārdā nosaukta sala un jūras šaurums. Dienvidpolinēzijā – atols.

Nikolajs Kristofs Hāgemeisters (1747. 29. XI Liepas muižā pie Cēsīm – 1804. XI pie Rīgas) – vācu tautības muižnieks – Augusta F. N. Hāgemeistera un Heinriha G. T. Hāgemeistera tēvs. 1783. gadā nopirka Drustu muižu no sava brāļa A. B. Hāgemeistera un 10 gados iekārtoja 6 jaunas lopu muižas, 29 zemnieku sētas. 1786. – 1787. gadam uzbūvēja pirmās Gatartas muižas ēkas, iekārtoja Jaundrustu un Auļu muižas. 1788. gadā uzcēla Buļļu, 1792. gadā Briņģu muižu.

Kārlis Jannaus (1874. 1. VI Dzērbenes Sīkatās – 1963. 17. IV Jūrmalā) – zobārsts, rakstnieks. Precējies ar A. Tullija meitu Konstanci. Mācījies Auļukalna skolā, Drustu draudzes skolā pie A. Tullija, Cēsu pilsētas skolā, Jelgavas reālskolā, 1900. gadā zobārstu skolā Maskavā. Strādājis par zobārstu 1900. – 1902. gadam Valmierā, 1902. – 1907. gadam Rīgā, 1907. – 1913. gadam Jaltā, 1914. – 1920. gadam zobārsts Cēsīs. 1919. – 1920. gadam Cēsu apriņķa valdes priekšsēdētājs. 1920. - 1922. gadam zobārsts Līgatnē , 1922. – 1935. gadam Rīgā, no 1935. gada pensijā. 1903. gadā pirmā lit. publ. – stāsts. Sarakstījis 2 romānus, atmiņas par A. Tulliju, R. Kaudzīti. 

Edgars Jundzis (1907. 18. I Valkas apr. Omuļu pag. Kalnmiciņos saimnieka ģimenē – 1986. 21.X Jaunpiebalgā) – garīdznieks. Mācījies Valkas vidusskolā, beidzis vidusskolu Rīgā. Studējis teoloģiju LU, pap. Šveicē. Dibināja Valgā latviešu ģimnāziju, kur mācīja ticības mācību. 1951. gadā apcietināts, notiesāts par pretvalstisku aģitāciju. Sodu izcieta Vorkutas spaidu darbu nometnē.1955. gadā atgriezās Latvijā. Mācītājs Lubānā, Jaunpiebalgā, Vecpiebalgā, Velēnā, Drustos, Ērgļos, Rīgā.

Augusts Ķibers (1875. 22. IX Vaives Ķiberos saimnieka ģimenē - ?) – skolotājs. Beidzis Cēsu pilsētas skolu. 1891. – 1935. gadam Auļukalna un Drustu skolas skolotājs un pārzinis. Ērģelnieks, kora vadītājs. Pētījis Drustu vēsturi. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Indriķis Hugo Lācis (1891. 1. XI Drustu pagasta Auļukalna Ķeveros saimnieka ģimenē – 1953. 17. IV Oldenburgā, Vācijā) – agronoms. Mācījies Auļukalna pagastskolā, Drustu draudzes skolā. 1906. - 1912. gadam mācījies Pleskavas lauksaimniecības skolā. 1912. - 1917. gadam studēja RPI Lauksaimniecības nodaļā. 1926. gadā beidza LU Lauksaimniecības fakultāti. 1924. – 1937. gadam Jaungulbenes lopkopības izmēģinājumu stacijas vadītājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1937. – 1939. gadam LU privātdoc. 1939. -1944. gadam Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas privātdoc. Publicēja darbus par augsnes kaļķošanu un mēslošanu. 

Kārlis Irbe Kārlis Irbe dzimis dzimis Lielsatiķu “Sīļos”. Viņa tēvs bija rentnieks Kristaps Irbe, māte — Lavīze (dzim. Dišlere). Skolojies Gaiķos, Aizputē un Saldū. No 1881. līdz 1886. gadam studējis Tērbatas Universitātē. Bijis aktīvs studentu korporācijas "Lettonia" biedrs. Pēc studijām prakses gadu kalpoja Smiltenes draudzē. Pēc tam uzsāk patstāvīgu kalpošanu, un tika ordinēts Maskavas vācu draudzē. Kad saņēma aicinājumu kalpot Dzērbenes - Drustu draudzē, pieņēma to, un tika apstiprināts 1888. gadā. 1902. gadā tika ievēlēts par Cēsu iecirkņa prāvestu. Politisku apsvērumu dēļ uz laiku tika atstādināts no kalpošnas. Starpposmā apceļoja Eiropu. 1905. gadā pieņēma piedāvājumu strādāt V. Maldoņa vadītajā meiteņu ģimnāzijā. Pirmā Pasaules kara laikā uzturējās Krievijā un Ukrainā. 1915. gadā kalpoja kā mācītājs Harkovas latviešu (bēgļu) draudzē. 1917. gadā dibināja latviešu Pētera draudzi Maskavā. 1917. gadā uzsāka darbu pie latviešu luteriskās banznīcas izveides. Saņēma Krievijas Pagaidu valdības atļauju, un tika nozīmēts par pirmo konsistorijas prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām. 1920. gadā Kārlis Irbe atgriezās Latvijā. Piedalījās luteriskās baznīcas satversmes izstrādē. 1922. gadā no 21. līdz 24. februārim notika luterāņu 2. Sinode. Šīs sinodes laikā K. Irbi ievēlēja par LELB pirmo bīskapu. Šī paša gada 16. jūlijā Kārli Irbi iesvētīja par bīskapu Zviedrijas arhibīskaps Nātans Sēderblūms. Kārļa Irbes kalpošanas laikā tika atjaunota karos sapostītā luterāņu baznīca, izveidota un apstiprināta LELB Satversme un Agenda, izdota Dziesmu grāmata, sāka iznākt LELB Baznīcas kalendārs. Kārlis Irbe apbalvots ar Triju Zvaigžņu un Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni. Nozīmīgākās problēmas K.Irbes kalpošanas laikā bija vācu un latviešu luterāņu savstarpējā neiecietība un pretstāvēšana, Jēkaba baznīcas zaudēšana un Doma baznīcas jautājumi. Pēdējā iemesla dēļ 1931. gada 10. novembrī K. Irbe sasauca Ārkārtas Sinodi un nolika pilnvaras. Mūža pēdējos gadus pavadīja, aktīvi strādājot pie jaunatnes nozares un ārmisijas attīstīšanas. Miris 1934. gada 23. martā pie sava rakstāmgalda. Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Kārlis Lapiņš (1895. 27. I Drustu pagasta Gatartas Kalna Lībiešos saimnieka ģimenē – 1942. 21. IV Petropavlovskas spaidu darbu nometnē, Ziemeļkazahijā) – rakstnieks, žurnālists. Mācījies Gatartas skolā, Drustu draudzes skolā. No 1909. gada darbojies Rīgā. 1913. gadā sāka rakstīt presē. Darbojies žurnālistikā. Sarakstījis romānus – „Revolūcijas mutuļos”, „Nemiera paaudze”, „Čekas gūstā”, „33 dodas uz Eiropu”, „Republika gaisā” u.c., stāstu krājumus – „Sirds bankrots”, „Kara stāsti” u.c. 1940. gada decembrī apcietināts, apsūdzēts pretpadomju aģitācijā un boļševisma nomelnošanā.

Arturs Loze (1886. 11. VII Sarkaņu pagastā - ?) – pašvaldību darbinieks. Mācījies Cēsu pilsētas skolā. No 1905. gada Drustu pagasta darbvedis, sekretārs. Drustu Viesīgās biedrības priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 

Eduards Mellups (Brazīlietis; 1860. 17. VII Drustu pagasta Skripstos Drustu muižas dārznieka ģimenē - ?) – zemnieks, pašvaldību un sab. darbinieks, literāts. Mācījies Drustu pagastskolā. Bijis Drustu pagasta valdes un tiesas rakstvedis. No 1882. gada rakstījis stāstus un apcerējumus laikrakstā „Mājas Viesis”, „Latvijas Balss”, „Dzimtenes Vēstnesis” u.c. Kopā ar K. Mellupu publicējis romānu „Vectēva stāsts”.

Kārlis Mellups (1889. Drustu pagasta Skripstos - ?) – feļetonists, fotogrāfs. 1922. gadā Rīgā sāk regulāru satīrisku laikrakstu izdošanu. Ar pseidonīmu Dr. Pitagors publicējis feļetonu „Brīvā Zeme”, „Latvis”. 1922. – 1923. gadam K. Mellupa vadībā iznāk neatkarīgi bezpartejisks joku un zobgalības laikraksts „Rūgtās Drapes”. 1923. – 1925. gadam iznāk „Pūcesspieģelis” 155 numuri. Pēc tam iznāk daži „Satirs” un „Muša” numuri. 20. gs. 30. gados atgriežas Drustos, iekārto darbnīcu pie Gatartas muižas un kļūst par fotogrāfu.

Kārlis Eduards Ozoliņš (1885. 27. XI Mālupes pagastā – 1955. 15. I spaidu darbu nometnē Karagandā) – skolotājs. Mācījies Ostrovas skolā. Pašmācības ceļā ieguvis skolotāja tiesības. No 1937. gada Drustu skolas pārzinis. Drustu krājaizdevumu sabiedrības priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Nodarbojies ar dārzkopību, vadīja mazpulkus. 1945. gadā padomju vara notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.

Jānis Ozols (1903. XII Drustu pagasta Gatartas Lībiešos – 1975. gada 22. II Rīgā) – tulkotājs. Mācījies Drustu draudzes skolā, Pētera reālskolā Rīgā. 1923. gadā beidzis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu. 1924. – 1932. gadam studējis lauksaimniecību LU. 1925. – 1941. gadam strādājis Zemkopības ministrijā. Kopš 1940. gada tulkojis daiļliteratūru no krievu valodas.

Jānis Rība (1898. 24. VII Drustu pagasta Lurantos – 1981. 27. I Drustos) – skolotājs, metālu mākslinieks. Mācījies Drustu skolā, Dzērbenes ministrijas skolā, Cēsu arodskolā. Cīnījies 1. pasaules karā, dienējis Latvijas armijā. 1933. gadā beidzis LMA ar diplomdarbu ”Sienas pulkstenis metāla kaldinājumā”. 1944. – 1960. gadam skolotājs Drustu skolā.

Pēteris Rība (1900. 27. X Drustu pagsta Lurantos – 1981. I) – mūziķis, mūzikas skolotājs. Latvijas kodiriģenta amata audzināšanas pamatlicējs. Mācījies Drustu skolā, Dzērbenes ministrijas skolā. 1916. – 1918. gadam Valmieras skolotāju seminārā. Studēja Latvijas Tautas universitātē. 1921. – 1930. gadam mācījies Latvijas Konservatorijā ērģeļu spēli un kordiriģēšanu pie prof. P. Jozuusa, kompozīcijas teoriju pie J. Vītola, beidzis ar brīvmākslinieka grādu. Rakstvedis Kara ministrijā, mūzikas un dziedāšanas skolotājs bazn. virsvaldes ģimnāzijā un Rīgas 4. pamatskolā. Arī kordiriģenta un ērģelnieka palīgs Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Pēc 2. pasaules kara skolotājs Jāzepa Mediņa mūzikas skolā Rīgā. Ar Jēkabu Mediņu dibinājis Latvijas Konservatorijā Kordiriģēšanas fakultāti.

Mārcis Sārums (īst. v. Mārcis Podiņš 1799. 2. X Priekuļu pagasta Podiņos galdnieka ģimenē -1859. 31. VII Priekuļu pagastā ) - Vidzemes lībietis, kas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos. Latviešu celtniecības vēsturē viņš tiek minēts kā pirmais celtniekmeistars no zemnieku vidus. Sāruma izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli 1853. gadā Rīgā, Melngalvju namā, sarīkotajā izstādē viņš ieguvis mazo sudraba medaļu. Vispusīga amatnieka prasmes Sārums apguvis pie tēva. Patstāvīgi būvju celšanu viņš sācis 35 gadu vecumā, vēlāk izveidojis savu celtniecības skolu. Sāruma vadībā veikta Dzērbenes baznīcas būve, kā arī pārbūves darbi vairākās citās baznīcās (Drustu, Vecpiebalgas, Trikātas, Rūjienas u. c.) un muižās (Siguldas, Jumurdas un Kuarulas muižā Igaunijā). Sārumu mēdz uzskatīt par vienu no pēdējiem lībiešiem Vidzemē, taču nepamatoti, jo zināms, ka lībiešu valoda tur dzirdēta pat vēl 20. gs. sākumā. Muižkungs fon Hāgenmeisters Sārumu reiz uzslavējis par krietnāko latvieti, uz ko viņš esot atbildējis: „Kungs, es neesmu latvietis, bet Cēsu apgabala pēdējais lībietis." (Hāgenmeisters Sāruma dzīvi aprakstījis Tērbatas avīzē „Inland" 1859. Nr. 41 „Mahrz Sahrum, der Letzte Live der Umgegend Wenden"). Interesanti pasekot, kā ziņas par Sāruma tautību atspoguļotas dažādos laikos. Apcerējumā „Latviešu celtniecība" (krājums „Latvieši", 2. daļa, Rīga, 1932) tās autors P. Kundziņš, raksturojot Sāruma darbību, atsaucē norāda: „Sārums bija pārlatvots lībietis no Priekuļiem un Cēsīm." Šolaiku uzziņu literatūrā savukārt gūstama šāda informācija. Enciklopēdiskajā vārdnīcā (2. daļa, Rīga, 1991) minēts Sārumu Mārcis (arī Podiņu Mārcis), latviešu celtnieks un amatnieks (toties par Pikaso teikts - spāņu izcelsmes franču mākslinieks), bet enciklopēdiskajā izdevumā „Māksla un arhitektūra biogrāfijās" (3. daļa, Rīga, 2000) Sārumu Mārcis nepārprotami tiek nosaukts kā pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars.

Gunārs Slaidiņš (1934. 17. II Drustu pagasta Jaunciemos – 1980. gadā gājis bojā satiksmes negadījumā) – ķīmiķis. 1949. gadā beidzis Drustu skolu. Izglītību turpināja Rīgā. Bijis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes dekāns, vadījis Fizikālās ķīmijas katedru. Pētījis elektroķīm. problēmas. Publicējis zinātniskos darbus par elektrolīzi.

Pēteris Tabiņš 2. Ventspils kājn. pulka dižkareivis. Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 1921. gadā. Dzimis 1897. g. 10. okt. Gatartas pag. Naucos. Zemkopis. Krievu armijā iesaukts 1916. g. maijā, dienējis 5. Zemgales latv. strēln. bataljonā. Piedalījies daudzās kaujās. 1917. g. 12. janv. pie Ložmetējkalna ievainots. 1919. g. apr. mobilizēts Sarkanajā armijā, kur dienējis apmēram mēnesi. Latvijas armija iesaukts 1919. g. 18. jūn. 1920. g. 17. janv. Latgalē izlūkgājienā uz Borinu sādžu, pēc uzdevuma izpildes atgriezdamies pie savējiem, sadursmē ar pretinieka pārspēku izlauzās cauri tā ķēdēm, sagādādams lieliniekiem zaudējumus, atnesa precīzas ziņas par to spēkiem, tā sekmēdams sādžas ieņemšanu. Atvaļināts 1921. g. 16. apr. Lauksaimnieks Gatartas pag. Lejasapiņos. Pēc 2. pasaules kara no mājām izraidīts. Dzīvojis Piebalgā, strādājis veterinārajā punktā, veterinārais feldšeris. Miris 1980. g. 14. dec. Apbedīts Piebalgas kapos.

Voldemārs Teikmanis (1870. 20. dec. (1871. 1. janv.) Gatartas pag. Mīlakšās – 1918.  24. febr. pie Pleskavas) – jurists, žurnālists, rakstnieks, grāmatniecības apskatnieks. Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies 1881. – 1888. gadam  Drustu un Vecpiebalgas draudzes skolā, 1888. –1893. gadam Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Studējis 1893. – 1897. gadam Tērbatas universitātē jurisprudenci. 1893. – 1906. gadam advokāts Pleskavā, Cēsīs. “Rīgas Avīzes” publicists. 1917. gadā Vidzemes Pagaidu zemes padomes loceklis. Boļševiku nošauts kā ķīlnieks. Apbedīts Drustu kapos. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcē 1907. gadā  sniedzis bibliogrāfiski kritisku pārskatu par iepriekšējā gada lugu izdevumiem (publicēti “Rīgas Avīzē”).

Antons Tullijs dzimis 1851.gadā Veļķu pagasta Žīguros. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, Varšavas evaņģēliski luteriskajā seminārā, no kura brīvdomības dēļ izslēgts. Pašmācības ceļā ieguvis skolotāja tiesības. Strādājis par skolotāju Vestienā, Raunā, Litenē, Drustu draudzes skolā (1875-1907). Pēterburgā ieguvis vācu valodas mājskolotāja tiesības (1906). Presē publicējis dzejoļus - "Neticīgais" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (1873). Sarakstījis aritmētikas, vēst., krievu un vācu valodas mācību grāmatas, grāmatu "Norvēģija" (1906), sastādījis krājumu "Mīklas, parunas un sakāmi vārdi" (1902). Tulkojis latviešu valodā stāstus. Miris 1909. gadā Jaunjelgavā, apbedīts Vecpiebalgas draudzes kapos.

Jānis Vadzis (1895. 9. IX Drustu pagasta Slušās saimnieka ģimenē - ?) – ārsts, literāts. Mācījies Auļukalna skolā, Dzērbenes un Drustu draudzes skolā. 1910. – 1914. gadam Valmieras skolotāju seminārā. 1915. gadā iesaukts kara dienestā, karojis I pasaules karā, 5. Zemgales strēlnieku pulka sastāvā 1917. gada janvārī piedalījās Ziemsvētku kaujās. 1918. - 1921. gadam studējis filoloģiju Kazaņas Universitātē. 1921. gadā atgriezās Latvijā. 1921. – 1926. gadam studēja medicīnu LU un skolotājs Rīgas 9. pamatskolā. No 1926. gada ārsts. No 1944. gada ārsts Jaunpiebalgā. 1945. gada decembrī apcietināts, jo sniedza medicīnisko palīdzību nacionālajiem partizāniem. Notiesāts uz 5 gadiem spaidu darbu nometnē. Pēc atbrīvošanas ārsts rankas slimnīcā. Rakstījis dzeju, atmiņas par soda izciešanas laiku. Par to 1960. gadā apcietināts, atņemti 25 stāsti un 300 dzejoļi. Trīs gadus pavadīja spaidu darbu nometnē Putemā, Mordovijā. Pēc atbrīvošanas izceļoja pie bērniem. 

Atis Zālītis (1900. gada 15. XII Gatartas pagastā – 1972. gadā Rīgā) - žurnalists, literārās daļas vadītājs. Bijis Latvijas Radio literārās gaļas vadītājs. Apcietināts un izsūtīts 1941.g. Atgriezies dzimtenē 20. gs. 50. gadu vidū, taču radošajā darbā palicis neatbalstīts. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.




      Atpakaļ