65831

Nacionālo partizānu piemiņas pasākums «Daiņkalnos».
25.04.2016


Nacionālo partizānu piemiņas pasākums «Daiņkalnos».
Visaugstākais mērķis – brīva Latvija

Šogad aprit 64 gadi, kopš Raunas pagasta «Graškalnos» un «Daiņkalnos» 1952. gada 16. aprīlī čekisti iznīcināja Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu grupu. 
22. aprīlī «Daiņkalnos» notika nacionālo partizānu piemiņas pasākums, lai atcerētos un godinātu bojāgājušos Dailoņa Breikša grupas nacionālos partizānus.
 
Kopš 2002. gada bijušais gatartietis Zemessardzes 56. kājnieku bataljona zemessargs virsšeržants Jānis Lācis, kam «Daiņkalnu» bunkurā cīņā ar čekistiem gāja bojā viņa divas māsīcas un brālēns, kopā ar Raunas domi organizē atceres pasākumus, lai godinātu bojāgājušos, saglabātu atmiņas, pētītu un izzinātu tā laika notikumus, atgādinātu, cik svarīga ir brīva Latvijas valsts.
 
Pasākumā piedalījās Raunas novada domes priekšsēdētāja E. Zurģe, Raunas novada pašvaldības pārstāvji un iedzīvotāji, Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants R. Graube, Saeimas deputāti, biedrības «Latvijas ģenerāļu klubs» valdes priekšsēdētājs viceadmirālis G. A. Zeibots, pārstāvji no Latviešu Strēlnieku apvienības, Nacionālo partizānu apvienības, Latvijas Politiski represēto apvienības un Latvijas Aizsargu organizācijas, kā arī jaunsargi no Drustiem, Raunas, Cēsīm, Jaunpiebalgas un Jēkabpils, arī interesenti no visas Latvijas.
 
«Pagātnes notikums ir kā atgādinājums par to visaugstāko mērķi, kāpēc viņi krita un kāpēc viņi atdeva savu dzīvību, — lai Latvija augšāmceltos un lai šī augšāmcelšanās patiešām piepildās pie mūsu tautas, valsts, mūsu zemes,» sacīja Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Edijs Kalniņš.
 
«Šajā dienā mēs godinām to nacionālo partizānu piemiņu, kuri turpināja saglabāt uzticību neatkarīgai Latvijai gandrīz bezcerīgos apstākļos un kuriem bija drosme pretoties okupācijas varai ar ieročiem rokās,» uzrunājot klātesošos, uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece. «Nacionālie partizāni cīnījās līdz pēdējam vēl vairākus gadus pēc kara beigām. Tieši vai netieši pretošanās kustībā Latvijā bija iesaistījušies ap 80 000 cilvēku. 
 
Pirms 64 gadiem čekisti iznīcināja nacionālos partizānus, taču mēs turpinām sanākt, lai godinātu viņu piemiņu. Viņiem bija drosme pretoties okupācijas varai ar ieročiem rokās, un viņi turpināja saglabāt uzticību neatkarīgas Latvijas idejai. 
 
Šim pasākumam ir senas saknes un sena tradīcija. Kopš 2002. gada to organizē Jānis Lācis. Pētot dzimtas vēsturi, viņš izzinājis, ka šeit ir gājuši bojā viņa tuvi radinieki. (..) J. Lācis ir izdarījis daudz, lai te būtu piemiņas vieta un mēs varam te sanākt visi, lai pieminētu to, kas ir noticis ar mūsu valsti, un pats galvenais, lai pieminētu cilvēku spēju saglabāt uzticību Latvijai. (..)
 
Šodien mums ir sava valsts. Mums ir ko sargāt, un tas ir ļoti daudz. Šodien mēs visi esam valsts aizstāvji, sākot ar jaunsargiem un beidzot ar tiem, kas vēl atceras, ko nozīmē pretoties okupācijas varai ar ieročiem rokās. Mēs visi šodien pildām šo darbu, un lai mums izdodas. Tas, kā mēs to darīsim, liecinās, ka šie upuri nav bijuši velti, un es ļoti priecājos, ka šajā dienā šeit kopā ar mums ir jaunsargi.»
 
Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants R. Graube pasākumā sacīja: «Mēs šeit nākam, lai pieminētu mocekļus, mēs šeit nākam, lai pieminētu varoņus, tos, kuri pēdējie ar ieročiem rokās iestājās par Latvijas neatkarību un brīvību. Pašreizējā apdraudējuma situācijā uz šo piemiņas vietu ir jāskatās kā uz vietu, kur mēs nākam sevi uzlādēt, nākam noticēt sev, cits citam, jo mēs zinām, ka karš ir sācies – hibrīdkarš. Lai kādos vārdos to sauktu, tā ir cīņa par mūsu prātiem, par mūsu cīņas sparu, par gatavību aizstāvēt šo valsti. Šādas piemiņas vietas ir svētas, jo šeit mēs smeļamies nepieciešamo ticību, pārliecību, varēšanas apliecinājumu, varonības apliecinājumu – visi tie, kuriem to vajadzēs.»
 
Jaunsardzes departamenta direktors A. Strazdiņš uzsvēra: «Šie ļaudis ziedoja savu dzīvību, viņi ticēja tam, ko dara, un darīja. Ja kādreiz teica – viņi zaudēja, bet zaudēt var tikai kauju. Cīņu viņi uzvarēja, jo mēs esam brīvā valstī, un tagad ir mūsu pienākums augt un turēt izcīnīto brīvību stingri savās rokās un nevienam to neatdot. 
 
Jaunsardze un patriotisms ir viens un tas pats, Jaunsardzes devīze skan: «Augsim Latvijai!», un mēs to darām. Izaugušie jaunsargi ir tie, kas nonāk Saeimā, kas būs gan zemessargi, gan karavīri, un svarīgākais viņiem būs dzimtene.»
 
Pasākuma noslēgumā Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece iestādīja piemiņas ozolu, kas simbolizē spēku un izturību. Kopā ar pasākuma dalībniekiem viņa pārrunāja vēsturiskos notikumus un šodienas aktualitātes un sūtīja laba vēlējumus Regīnai Tīlibai, kas veselības problēmu dēļ šogad nevarēja ierasties uz pasākumu.

Pirms 64 gadiem «Daiņkalnos» desmit stundas skanēja šāvieni. Nacionālie partizāni cīnījās pret okupantu armiju. Viņi nevienlīdzīgajā kaujā gāja bojā. Šodien Raunas pagasta «Daiņkalni» ir kļuvuši par piemiņas un tikšanās vietu izdzīvojušajiem, tiem cilvēkiem, kuriem to neizdzēst no atmiņas − Regīnai Tīlibai, Eināram Zariņam, Turaldam Dziļumam. Einārs te dzimis, Turalds pēc asinspirts izdzīvoja, Regīna iznāca no bunkura. Šodien te pulcējas latvieši, lai saglabātu dzīvas atmiņas un visaugstāko ideālu – brīvu Latviju.

Papildu informācija:
  • Izdzīvojušās, tolaik mazās meitenītes, Regīnas Tīlibas atmiņu stāstījums Sanitas Reinsones grāmatā «Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā», apgāds «Dienas grāmata», 2015., 47–78. lpp.
  • Raksts «Meža meitas nepadevās», Egīls Zirnis, «Sestdiena», 2015. gada 1. februāris. 

Foto – Gatis Dieziņš un Raimonds Lauskis, Jaunsardzes un informācijas centrs.

Informāciju sagatavojusi − Vineta Žilinska, Jaunsardzes un informācijas centra sabiedrisko attiecību speciāliste.
 
 

 





      Atpakaļ