Raunas vēsture



Laiks rit. Tam līdzi mainās arī apkārtējā vide. Tas, kas agrāk ir bijis, vairs tāds nav. Mazas un lielas vietas pagaist un par to agrāko eksistenci liecina vairs tikai drupas. Taču to nevar teikt par tādu mazu vietu kā Rauna. Izveidojusies nelielas, bet līkumotas upes krastos, tā laika gaitā piedzīvojusi virkni pārmaiņas, kuras ir ietekmējuši tajā notikušie vēsturiskie procesi.

Rauna pirms Raunas. Aizvēsture (līdz 13. gs.)
Raunas aizvēsturē notikušie procesi daudz neatšķiras no tiem, kas norisinājās visā Latvijas teritorijā. Sākotnēji Raunas teritoriju apdzīvoja tautu grupas- somugri. To apdzīvotību ap 7. gs. nomainīja viena no baltu tautām- latgaļi. Kā liecinieki šiem procesiem ir Raunas apkārtnē esošie senkapi, kā arī Raunas Tanīskalns- pilskalns [Att. Nr. 1.], ko var dēvēt par Raunu pirms Raunas. Tas izvietots mākslīgi nostiprinātā, 25 m augstā pakalnā, kas robežojās ar Raunas upi. Pakalna augšpusi iekļāva koka nocietinājumi un šo nocietinājumu iekšpusē bija izvietota apdzīvojamā platība. Pilskalns tika apdzīvoti līdz 14. gs. sākumam- tik ilgi, līdz tika uzsākta Raunas mūra pils būvniecība.

Pils pie upes. Viduslaiki (13.- 16. gs.)
Raunas mūra pils [Att. Nr. 2.] celtniecība uzsākta, domājams, aptuveni 14. gs. pusē, jo pirmo reizi pils minēta tikai 1381. gadā arhibīskapa izdotajā dokumentā [Att. Nr. 3.]. Tās celtniecībai izvēlēta neapskaužami laba vieta. Pirmkārt, tā izvietota vairāk kā 20 m augstā pakalnā, kuru no trīs pusēm ieskauj grava. Otrkārt, pakalna pakājē esošo vietu no trīs pusēm norobežoja un joprojām norobežo Raunas upe. Iespējams, tāpēc šajā vietā 15. gs. izveidojās apdzīvota vieta ar vairākām mājām, baznīcu un krogu [Att. Nr. 4.]. Raunas apdzīvotā vieta pilsētas tiesības tā arī nekad neieguva un tajā uzturējās pili apkalpojošie amatnieki un daži tirgotāji. Mūsdienās redzamais pils izskats varētu nedaudz mulsināt, taču tā piedzīvojusi vairākas pārbūves un pašreizējo izskatu ieguvusi tikai 16. gs. [Att. Nr. 5.] Līdz ar to pilī saglabājušās maz liecības no agrīnā celtniecības perioda. Pils visu viduslaiku periodu bija viena no Rīgas arhibīskapa uzturēšanās vietām. Arhibīskapu klātbūtne Raunā vērojama dažādos gada mēnešos, jo tie, tāpat kā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestri, savu varu īstenoja pārvietojoties no viena nocietinājuma uz citu.Sākoties Livonijas karam, pils būtiski necieta, jo, pateicoties runām, kas bija izplatījušās par Krievijas kņaza Ivana IV nežēlību, Krievijas kņazistes karaspēks to ieņēma bez cīņas. Arī 16. gs. beigās, kā liecina 1582. gada revīzija, pils vēl bija labā stāvoklī. Pilī bija labi saglabājušās visas celtnes.

Muižas, zemnieki un izglītība. Jaunie laiki (16. gs.- 1914.g.)
Lielākos postījumus Raunas mūra pilij nodarīja Polijas- Lietuvas valsts konflikts ar Zviedrijas karalisti 17. gs. sākumā un vidū. Pēc pēdējā konflikta Zviedru pārvalde pili vairs neatjaunoja un 1683. gadā izdeva pavēli likvidēt tās nocietinājumus. Jādomā, ka tika uzspridzināti tikai priekšpils nocietinājumu posmi un starp tiem izvietotie aizsardzības torņi. Lai gan 17. gs. beigās, kā liecina 1688. gada revīzija [Att. Nr. 6.],  galvenie pils korpusi atradās vēl salīdzinoši labā stāvoklī, tad aptuveni 100 gadus vēlāk tie bija jau drupu stāvoklī [Att. Nr. 7.]. Blakus pilij 16. gs. sākumā izveidojās Raunas muiža, kas pēc pils pamešanas kļuva par Raunas apdzīvotās vietas kultūrvides galveno elementu. Muižas īpašnieki, ņemot vērā politiskās izmaiņas, arī bieži mainījās. Sākotnēji tā atradās poļu izcelsmes pārvaldnieka- stārasta pārvaldībā, vēlāk nonāca Zviedrijas impērijas maršala Aksela Banera īpašumā. Pēc 1681. gada muiža nonāca Zviedrijas impērijas pārvaldes, bet pēc Ziemeļu kara (1700.- 1721.)- Krievijas impērijas pārvaldes īpašumā. Vēlāk tā tika nodota Krievijas impērijas slepenpadomnieka Hermaņa Karla Keiserlinga rīcībā. Tad atkal nonāca impērijas pārvaldes, bet vēl pēc tam- impērijas grāfa Grigorija Orlova īpašumā. Pēc tam vairākkārt muiža tika pirkta un pārdota, līdz 1910. gadā tā nonāca Krievijas impērijas Zemnieku agrārbankas īpašumā.

Raunas vēsturiskais novads bija krietni vien plašāks kā pašlaik. Vēsturiskajā Raunas novadā iekļāvās arī Veselavas, Jaunraunas, Baižkalna,Launkalnes, Brantu, Startu, Rozes, Grestes un Mārsnēnu muiža [Att. Nr. 8.] un [Att. Nr. 8-1.]. Turklāt Raunas draudze 18./ 19. gs. bija salīdzinoši viena no biezāk apdzīvotajām draudzēm Latvijas teritorijā. Draudzē bija 300 apdzīvotas sētas, kurās vidēji bija 3-4 govis un tikpat daudz zirgu. 40 no sētām klaušu darbus nomaksāja naudā. Līdz ar to Raunas vēsturisko novadu var uzskatīt par vienu no pārtikušākajiem Latvijas teritorijā. Turklāt Raunas zemnieki izteikti nodarbojās ar amatniecību (īpaši aušanas amatu), ar ko tie līdztekus piebaldzēniem bija pazīstami arī citos novados. Zemnieku turībai, iespējams, bija būtiska loma tālāko notikumu attīstībā.

18. gs. pirmajā pusē Raunas draudzē popularitāti bija ieguvuši hernhūtiešu jeb brāļu draudzes. Pateicoties to aktivitātei, 1740. gada draudzes pārbaudē jeb vizitācijā bija atzīmēts, ka no 270 zemnieku saimēm (cilvēku skaits no 9- 23 cilvēkiem) uz dievkalpojumu bija ieradušies 30 cilvēku. Pārējie tikmēr garīgo atbalstu meklēja brāļu draudžu saieta namos. Hernhūtiešu darbībai bija būtiska ietekme uz zemnieku garīgās kultūras un domāšanas attīstību, par ko liecināja lasītpratēju skaits. Tas kopš 18. gs. pirmās puses bija audzis gandrīz četras reizes. Lai gan pirmo skolu darbība Raunas novadā konstatējama jau 17. gs., tomēr apmācāmo skaits bija neliels. Līdz ar pirmās pagasta skolas izveidi 19. gs. sākumā, izglītība kļuva pieejama lielākam bērnu skaitam. 19. gs. otrajā pusē Raunas apkārtnē jau bija četras skolas. Vienā no tām savu pirmo izglītību ieguva koru dziedāšanas aizsācējs Jānis Cimze [Att. Nr. 9.].

Interesanti, ka 19. gs. sākumā Raunas apdzīvotajai vietai bija potenciāls izveidoties par tādu kā lauku rūpniecisko centru, jo tās tuvumā savu darbību uzsāka gan cukurfabrika, gan papīra ražotne [Att. Nr. 10.] un [Att. Nr. 11.]. Abas gan darbojās tikai nepilnus desmit gadus. Kā saimnieciskie punkti turpināja pastāvēt Raunas dzirnavas un zāģētava, kaļķu dzedzinātava, ķieģeļu cepļi un astoņi Raunas pagasta krogi. Rūpnieciskās tendences, kā daudzviet citur Latvijas lauku teritorijās, parādījās tikai 19. gs. beigās. Šo procesu ietekmē Raunas dzirnavās 1900. gadā kā papildus dzinējspēks darbu veikšanai tika ierīkots tvaika motors. Tāpat tika izveidota viena no pirmajām pienotavām Vidzemes teritorijā, ko dēvēja par Raunas pienīcu jeb pienotavu.

Pagājušais gadsimts Raunā. Jaunākie laiki (1914. g.- 20. gs. beigas)
20. gs. sākums Raunā, tāpat kā visā Latvijas teritorijā iesākās ar 1905. gada revolūcijas notikumiem [Att. Nr. 12.]. Ņemot vērā zināmo par notikumiem 18. gs., nav jābrīnās, kāpēc gadsimta sākuma notikumu kontekstā Raunā izveidojās tā dēvētā Tautas sapulce, kurā tika pieprasīta vietējo jautājumu pastāvīgāka izlemšana. Tas nozīmē, ka ļaudis bija aktīvi sabiedriskajā dzīvē. Tāpat bija plāši apmeklēti revolucionāru organizētie mītiņi.

Līdz I Pasaules karam Raunā izveidojās arī noteiktāka apbūve. Tika daļēji apbūvēts gan tagadējais Raunas centrs, gan arī tā dēvētā pārupe- teritorija pāri Raunas upes tiltam, kur ceļš veda uz Valmieras pusi. Ar sabiedrības organizētu atbalstu tika uzcelts tajā laikā viens no retajiem Biedrības namiem Latvijas teritorijā [Att. Nr. 13.]. Lai gan I Pasaules karš tiešā veidā Raunu neskāra (bija izvietots Igaunijas armijas 3. pulka štābs un Tallinas atsevišķais eskadrons), tomēr pēc kara sekojošajās Brīvības cīņās krita 33 Raunas draudzes (piederēja Raunas, Juanraunas, Mārsnēnu, Baižkalna, Veselavas, Launkalnes pagasti) locekļi.

20.- 30. gadu vēsture Raunas kontekstā uzskatāma par izaugsmes laiku. 20. gs. 20. gadu otrajā pusē Rauna ieguva lielāko daļu tās centrālās daļas apbūves [Att. Nr. 14.]. Tāpat Raunā bija attīstījusies aktīva sabiedriskā dzīve, par ko liecina vērā ņemamais biedrību skaits. Liels notikums Raunā bija liela apjoma arheoloģiskie izrakumi Raunas Tanīskalnā- pilskalnā 1927. gadā, kurus apmeklēja arī arī toreizējais LR prezidents Gustavs Zemgals [Att. Nr. 15.]. Pēc sešiem gadiem, 1933. gadā, Raunu apmeklēja trešais LR prezidents- Alberts Kviesis. Prezidents bija uzaicināts uz Raunas Brīvības pieminekļa atklāšanu [Att. Nr. 15.]. Interesanti, ka pieminekļa autors Kārlis Zemdega Latvijas Brīvības pieminekļa konkursā ieguva trešo vietu un tolaik pastāvēja teorētiska iespēja, ka Raunā atrodošais piemineklis varēja tikt izvēlēts par visas Latvijas Brīvības simbolu [Att. Nr. 16.]. 30. gados Raunā vēl būtiski tika izmainītas arī ceļu trases un uzlabota to kvalitāte. Uz 30. gadu otru pusi Raunas pagastā bija vairāk 3 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa bija zemnieku, kas strādāja 588 lauku saimniecībās.

II Pasaules karš tiešā veidā Raunu neskāra un okupēto varu ietekme bija līdzīga kā citviet Latvijā. 1941. gadā norisinājās masveidīga iedzīvotāju izsūtīšana, kurā no Raunas pagasta tika izvesti 17 cilvēki. Nacistiskās Vācijas varas periodā tika veiktas represijas pret tiem, kas padomju okupācijas periodā bija sadarbojušies ar to vai bijuši tās struktūrās. Savukārt atkārtotā padomju okupācija aizsāka vairāk kā 45 gadus ilgo padomju periodu.

Pēc atkārtotas Latvijas okupācijas arī Raunas apkārtnē uzsāka darboties partizāni. Lielākajā daļā gadījumu šī darbība beidzās traģiski un partizānu kustībā iesaistītie cilvēki tika iznīcināti. Tāpat padomju laiks iesākās ar zemes reformu un saimniecības steidzīgu atjaunošanu. Un 1949. gadā tika piedzīvota otra masveidīgā deportācija- no Raunas pagasta atkal izveda 106 cilvēkus. Izsūtāmo skaits bija daudz lielāks, jo šī deportācija, atšķirība no 1941. gada, bija vērsta pret padomju varai naidīgo cilvēku ģimenēm. Tāpat kā Latvijā, Raunas ciemā tika izveidoti vairāki kolhozi: “Rauna”, “Padomju Latvija”, “Zelta druva”, “Darba karogs”, “Centība”, “Baižkalns” un “Sarkanais oktobris”. Vēlāk daļa no tiem apvienojās zem viena nosaukuma- “Sarkanais oktobris” [Att. Nr. 17.]. Blakus tiem Raunā tika izveidota Latvijas Lauksaimniecības tehnikas Cēsu rajona Raunas nodaļa, kas īsāk tika dēvēta vienkārši par Lauktehniku, un vēlāk Padomju Latvijā bija viens no zināmajiem lauktehnikas ražotājiem [Att. Nr. 18.].

1959. gadā Raunu apmeklēja arī Padomju Savienības toreizējais vadītājs Ņ. Hruščovs [Att. Nr. 19.], par kura vizīti saglabājušās gan raunēniešu, gan vēsturnieka P.Krupņikova, kas tolaik bija delegācijas tulks, atmiņas. Interesanti, ka pateicoties Ņ.Hruščova vizītei, vairākas ēkas un lauksaimniecības teritorijas piedzīvoja būtiskus uzlabojumus. Šie notikumi saglabājušies arī vietējo cilvēku atmiņās.

Padomju laiku kopumā Raunā var raksturot kā attīstības laiku, turklāt vadošajos amatos bija lielākoties vietējie cilvēki, kuriem rūpēja Raunas attīstība. Arī ikdienas dzīve, lai gan bija pakļauta komunistiskajai ideoloģijai, ritēja savu gaitu un ideoloģiskā iekārta pamazām savu represīvo raksturu zaudēja. Pateicoties tam, jau 20. gs. 60. gados tika sakopta teritorija ap Raunas Brīvības pieminekli [Att. Nr. 20.], kas iepriekš bija aizliegts. Padomju laika Raunā bija raksturīga visnotaļ aktīva kutūras dzīves.

Iesākoties pārmaiņām 20. gs. 80. gados, būtiskas izmaiņas vietējā ikdienas dzīvē nevarēja just. Atmosfēra, tāpat kā visā Latvija, kļuva brīvāka. Vēlāko laiku notikumos, piemēram, 1991. gada barikādēs piedalījās vairāki desmiti cilvēku arī no Raunas [Att. Nr. 21.]. Par Raunas izaicinājums pēc LR neatkarības atjaunošanas kļuva pagasta pastāvība Cēsu rajona ietvaros. Kopš 2009. gada ir izveidots Raunas novads, kas sastāv no diviem pagastiem- Raunas un Drustu.


Ielādēju...

 


      Atpakaļ