Šobrīd Raunas mācītājmuižā ierīkots sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs “Pansija Rauna”. Par šīs vietas senumu liecina fakts, ka mācītājmuižas teritorijā atrodas vēlā dzelzs laikmeta senkapi un viduslaiku kapsēta ar krustakmeni, kas ir vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis.
Pirmās ziņas par Raunas mācītājmuižu ir no 1601. gada Vidzemes arklu revīzijas. No 1658. līdz 1664. gadam Raunas mācītājmuižā dzīvoja mācītājs Jānis Reiters (1632 – 1695/97). Viņš bija latviešu izcelsmes luterāņu mācītājs Vidzemē, poliglots, valodnieks un tulkotājs. Viņš izdevis tēvreizi 40 valodās, kā arī latviešu valodā pārtulkoja daļu no Bībeles.
Visticamāk, ka Raunas mācītājmuiža nopostīta Lielā Ziemeļu kara laikā, jo zināms, ka 1718. gadā muižas dzīvojamā ēka atjaunota. 1726. gadā 27. novembrī Raunas mācītājmuiža nodega, bet tā pašā gada vasarā lielā steigā tika uzcelta jauna dzīvojamā ēka no zaļiem kokiem, kā rezultātā jau ap 1740. gadu mācītājmuiža bija sliktā stāvoklī.
No 1791. līdz 1793. gadam mācītāja Johana Gotharda Langevica laikā uzbūvēja jaunu divstāvu mācītāja dzīvojamo māju no akmeņiem, ko mēs daļēji varam redzēt arī šodien. Laika gaitā tā vairākas reizes pārbūvēta, tomēr nav zaudējusi savu pievilcību. Netālu no dzīvojamās mājas atrodas unikāla 18. gadsimta klēts ar lieveņa arkādi, kā arī pārvaldnieka jeb rentnieka māja, kas celta klasicisma stilā.
Cēsu kauju laikā 1919. gada 22. jūnijā igauņu karspēks iešāva degbumbas Raunas mācītājmuižas ēkās, kur bija izvietots landesvēra štābs. Izcēlās ugunsgrēks, kas iznīcināja 10 no 16 Raunas mācītajmuižas ēkām. Baznīcas arhīvu no sadegšanas izglāba Raunas mācītāja Ādama Jendes sieva Elza Margarēta Jende (1877-1967), kura vēlāk kļuva pazīstama ka ievērojama etnogrāfe un Rīgas Latviešu biedrības bibliotekāre.
Mācītājmuižas komplekss savu vēsturisko sūtību zaudēja 1944. gadā. 1945. gadā šeit iekārtoja veco ļaužu pansionāts, kuru slēdza 2015. gada pavasarī, iemītniekus pārceļot uz citiem pansionātiem. Pateicoties Raunas draudzes neatlaidībai, jau 2015. gada rudenī pansionātu atjaunoja, un tas atsāka darbību kā nodibinājuma “Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas centrs” sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs “Pansija Rauna”.
1959. gada 11. jūnijā Raunu un Raunas pagasta kolhozu “Sarkanais Oktobris” apmeklēja Padomju Savienības vadītājs Ņikita Hruščovs (1894 – 1971) un Vācijas Demokrātiskās Republikas valdošās Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas pirmais sekretārs Valters Ulbrihts (1893 – 1973).
Precīzs augsto amatpersonu vizītes mērķis nav zināms, taču ticamākā versija ir tieši par Raunas pagasta kolhoza “Sarkanais Oktobris” apmeklējumu, kam bija labi rādītāji republikas kontekstā un spēcīgas tradīcijas tīršķirnes liellopu audzēšanā un piena ražošanā. 1957. gadā kolhozs piedalījās Vissavienības lauksaimniecības izstādē Maskavā, izrādot kolhozā audzētos tīršķirnes liellopus. Savukārt, Raunas ciema koris pārstāvēja Padomju Latvijas latviešu literatūras un mākslas dekādē Maskavā 1955. gada nogalē.
Vietējo iedzīvotāju stāstos visspilgtākās atmiņas bijušas tieši no gatavošanās viesu sagaidīšanai. Raunā un pa ceļam no Rīgas uz Raunu tika krāsotas māju fasādes un sētas, uzbērti jauni ceļi, veidotas jaunas šosejas, kā arī ciema grausti un viduslaiku pils tornis aplikts ar stalažām, imitējot rekonstrukciju procesu. Slimnīcas telpas tika izremontētas, pacientiem izsniedza jaunas gultas veļas, traukus. Savukārt svinīgajā mielastā klāja galdus ar speciāli no Rīgas vestiem labumiem, ko vietējos veikalos nebija iespējams dabūt.
Raunas kapsēta iesvētīta 1773. gada 29. jūnijā mācītāja Mihaela Vurma laikā. Zemes gabalus kapsētas vajadzībām uzdāvināja Raunas pilsmuižas īpašnieks kņazs Grigorijs Orlovs (1734–1783). Līdz tam kapsēta atradās pie Raunas baznīcas.
Raunas kapsētā apglabāti vairāki ievērojami cilvēki un atrodams ievērojams skaits mākslinieciski vērtīgu kapa pieminekļu un metāla krustu. Raunas kapsētā apglabāts viens no modernās farmācijas celmlaužiem un praktiskās bakterioloģijas pamatlicējiem Krievijā Kārlis Krēsliņš (1860-1929), kura pieminekli jūgendstila formās veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters. Kapsētā apglabāts arī Raunas draudzes mācītājs, skolotājs un mācību grāmatu autors Ādams Jende (1861-1918), kura kapa pieminekli izgatavojis tēlnieks Kārlis Zemdega, kapsētā apglabāts arī tirgotājs, mecenāts Pēteris Rimša (1853-1908), kura pieminekli veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters.
Raunas kapos apbedīts arī pirmais Raunas luterāņu draudzes mācītājs latvietis Krišjānis Dzirne (1829 – 1896), vācbaltiešu mācītājs Mihaels Vilhelms Vurms (1715-1795), Cēsu Skolotāju biedrības priekšnieks, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais skolotājs Pēteris Neijs (1862-1935), otrā pasaules kara laikā bojā gājušais vairāku kristīga satura grāmatu autors un Raunas draudzes mācītājs Arvīds Treicis (1902-1944), Raunas ārsts Rūdolfs Skaidrais (1882-1954) un viņa kundze ārste Elza Skaidrā (1900-1989), radiorūpnieks, firmas “A.Apsītis un E.Žukovskis” dibinātājs Aleksandrs Apsītis (1907-1988), Raunas draudzes skolas skolotājs un aktīvs sabiedriskais darbinieks Eduards Auka (1871-1941), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris – Artūrs Milnis (1900-1941), Pēteris Sautiņš (1891-1968), Jānis Zvirbulis (1896-1938), Raiņa un Aspazijas rokrakstu atšifrētāja Aina Leite (1922-2005), grafiķis, gleznotājs un “Raunas miniatūru” autors Indulis Gurtiņš (1925 – 1991), slavenais psihoterapeits Jānis Zālītis (1933-2007), vēsturniece un Raunas vēstures pētniece Sarma Ruska (1941-2010), bioloģijas zinātniece Milda Krūklande (1909-2002), tēlniece Biruta Grīsle (1927 – 2004) , kā arī tur atrodas Baižkalna muižas īpašnieku Cukerbekeru dzimtas kapi.
Vecākais kapsētā sastopamais kapa krusts ar plakanu ziedu rotājumu galos uzstādīts 1825.-1834. gadā mirušajiem. Kapos atrodas arī dažādi mākslinieciski vērtīgi metālkalumi – trīs lieli 2-3 m augsti krusti, 118 dažāda veida čuguna krusti, 14 čuguna soli, 5 čuguna mežģīņu ķēžu žogi, 7 čuguna ķēžu žogi u.c. 2000. gadā Raunas kapsētā uzstādīts piemineklis Sarkanā terora upuru piemiņai.
Otrā pasaules karā kritušo Padomju armijas karavīru kapi pēc Otrā pasaules kara izveidoti par Raunas pagasta kolhoza “Sarkanais Oktobris” līdzekļiem. Šeit apglabāti 220 Padomju armijas karavīri, kuri krituši Otrā pasaules kara laikā kaujās pie Siguldas. Raunas pagastā 1944. gadā kaujas nenorisinājās, taču uz šejieni veda ievainotos karavīrus no Siguldas apkārtnes. Ievainotos izvietoja Raunas skolas ēkā, kur atradās kara hospitālis, kā arī vietējo iedzīvotāju privātmājās un Raunas slimnīcā.
Zināms, ka šobrīd redzamais piemineklis nav sākotnēji uzstādītais. Pēc pieminekļa apraksta, kas sastādīts 20. gadsimta 70. gados, ir zināms, ka sākotnēji uzstādītais piemineklis pēc izmēriem ir bijis mazāks un uz pieminekļa bija iekalts teksts latviešu un krievu valodās: “Slava varoņiem, kas krituši par mūsu padomju Dzimteni”. Kapos atradās 11 piemiņas plāksnes ar kritušo karavīru vārdiem. 20. gadsimta 70. gados tapušajās fotogrāfijās redzams, ka pieminekļa izskats krasi atšķiras no tā, ko mēs varam redzēt šodien, taču nav precīzi zināms, kurā laikā notikusi pieminekļa maiņa.
Raunas pilsdrupu tornis līdz mūsdienām ir saglabājies ar virkni arhitektoniskajiem elementiem, kas torņa apmeklētājiem varētu šķist interesanti. Tornis celts pēc galvenā korpusa ārējo sienu izveides. Torņa otrajā un trešajā stāvā varēja nokļūt pa torņa sienās izbūvētu starpeju. Torņa logailu vietas un izmēri, mainoties laikmetiem, būtiski pārveidotas. Pie vienas no torņa logailām saskatāmas interjera apdares pēdas – vairākkrāsu gleznojuma pēdas. Torņa stāvi apkurināti ar kamīniem, par ko liecina sienās saglabājušies dūmvadu kanāli. Sākotnēji torņa griestus veidoja ķieģeļu velves, bet vēlāk tās aizstāja koka griesti. Tāpat, arī pašas telpas tika sadalītas mazākās. Tornī vairākās vietās redzamas liecības par velvju izbūvi, uz sienām apskatāmi apmetumu fragmenti. Būtiski atzīmēt, ka 21. gadsimta sākumā izbūvētās koka konstrukcijas neatbilst sākotnējam torņa stāvu līmenim.
Raunas pilsdrupās ir saglabājušies divu starpeju posmi. Starpejas pils mūros bija izbūvētas pārvietošanās vajadzībām starp pils korpusiem vai tornī. Tās bija ejas, kas atradās starp diviem mūriem, kur viens mūris bija ārējā siena, bet otrs mūris – iekšējā siena. Viena no Raunas pilsdrupās saglabātajām starpejām atrodas galvenās pils tornī no pirmā stāva uz otro stāvu. Daļēji saskatāms arī posms, kas veda no otrā stāva uz trešo stāvu. Otrs starpejas posms saglabājies pils Dienvidaustrumu korpusa ārējā sienā un bija domāts, lai nokļūtu gan uz pils Dienvidu ēku, kā arī uz trešo jeb aizsardzības stāvu. Starpejas Latvijas pilsdrupās saglabājušās maz, jo tās ir vienas no trauslākajām vietām mūrī. Sienas, kas veido starpejas ir salīdzinoši plānas, tāpēc, brīdī, kad pils paliek bez jumta, starpeju posmi ir tie, kas sabrūk visātrāk.
Laikā, kad pils izmantota dzīvošanai, Raunas pils sienas bijušas apmestas ar kaļķa apmetumu. Virs akmeņiem, kas bijuši nedaudz no mūra izvirzīti, apmetuma kārta bijusi visplānākā, tāpēc nobirusi visātrāk. Citās vietās apmetums labi saglabājies. Apmetuma apjoms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir patiesi iespaidīgs. Dažādos pils apdzīvotības posmos lietots dažādu krāsu apmetums. Sākotnēji tas bijis gaišs, vēlāk gaiši pelēks un brūngans, savukārt, 17. gadsimtā izmantots sārtas krāsas apmetums. Vēstures avotos ir atrodama informācija, ka kādā no pils otrā stāva telpām uz apmetuma bijuši uzgleznoti visi Rīgas arhibīskapi. Šādu tradīciju viduslaikos praktizēja augsta līmeņa amatpersonu (bīskapu, arhibīskapu, mestru) galvenajās uzturēšanas vietās.
Raunas pils aktīvās izmantošanas periodā tika apkurināta ar krāsnīm. Par tām liecina vairākās pils sienās saglabājušās dūmkanālu vietas, kas izbūvētas mūra iekšpusē. Kamīni vai krāsnis bija izvietotas telpu stūros, ar divām malām pieslēdzoties mūra sienai. Par krāšņu un kamīnu izmantošanu daudz liecības iegūtas arheoloģiskajospētijumos, kur atrasti krāsns glazētu podiņu fragmenti un vienā gadījumā ir izdevies vienu krāsns podiņu restaurēt tā, kā tas izskatījies 17. gadsimtā izmantošanas laikā. Galveno korpusu pirmajā un stāvā un pagrabstāvā arheologiskā izpēte nav notikusi, tāpēc nav iespējams precīzi noteikt vai Raunas pilī galvenās otrā stāva telpas apsildītas ar viduslaikiem tipisko hipokausta apkures sistēmu jeb siltgaisa krāsnīm. Pieļaujams, ka šāda sistēma eksistējusi, jo galveno korpusu sienās ir redzamas dūmkanālu vietas, kas izbūvētas no pagraba līdz pat trešā stāva līmenim. Hipokausta sistēma darbojās ar krāsns palīdzību, kas bija izbūveta saimniecības stāvā un virs tās bija atsevišķā kamera, kas pildīta ar laukakmeņiem. Kurinot krāsni, akmeņi sakarsa un siltums no tiem pa atsevišķiem kanāliem nokļuva augstāk izbūvētajās telpās un pa lūkām grīdās tās sasildīja.